Mūsdienu Līvānu pirmsākumi saistās ar 1533. gadu, kad toreizējais zemes īpašnieks Līvens šeit izveido muižu un nosauc to savā vārdā par Līvenhofu. 1677. gadā Līvāni pāriet poļu magnāta Leonarda Poceja īpašumā.
1824. gadā Līvāni saņēma miesta tiesības. Pēc Rīgas - Orlas dzelzceļa līnijas atklāšanas 1861. gadā Līvānos strauji attīstījās rūpniecība. To sekmēja ne vien labā satiksme, bet arī vietējo izejvielu resursi un lētais darbaspēks. Līdz 20. gadsimta sākumam Līvānos uzcēla 10 fabrikas, no kurām lielākās bija celulozes (dibināta 1872. gadā), stikla (dibināta 1887. gadā), koku, linoleja, ķieģeļu un tekstilfabrikas.
Pirmā pasaules kara laikā fabrikas slēdza un to iekārtas evakuēja uz Krieviju. Divarpus gadus Līvāni atradās kaujas joslā, un nemitīgās apšaudēs tika sagrautas 155 ēkas.
Latvijas brīvvalsts laikā Līvānu attīstību sekmēja 1926. gadā piešķirtās pilsētas tiesības. No jauna tika uzcelts 370 dzīvojamo ēku, kuru lielākā daļa bija no koka, cieši sablīvētas gar galvenās - Rīgas ielas malām. 30. gadu vidū Līvānos bija ap 180 tirgotavu. No rūpniecības uzņēmumiem gan tika atjaunotas tikai stikla un kūdras fabrikas, darbojās arī pienotava, spirta dedzinātava un ražošanas biedrības „Straume” uzņēmumi. Pilsēta kļuva par apkārtnes novada kultūras centru.
Oriģināla turētājs (*):
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Struktūrvienība, kurā atrodas oriģināls:
Letonikas un Baltijas centrs. Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija