Daugavpils cietokšņa vēsture 1920. – 1940.gadā ir cieši saistīta ar Zemgales
divīziju, kuras daļas bija dislocētas Daugavpilī.
Zemgales divīzija tika noformēta 1919.gada novembrī un piedalījās atbrīvošanās cīņās Kurzemē. 1920.gada 25.aprīlī divīziju pārdislocēja uz austrumu fronti un ieņēma aizsardzības līniju pret boļševikiem no Osvejas ezera līdz Daugavas upei. Tās piedalīšanās karadarbībā aprobežojās ar pastiprinātu patrulēšanu un izlūkošanu. Pozīcijas, kuras ieņēma Zemgales divīzija, pamazām paplašinājās līdz Daugavpilij.
Pēc miera līguma noslēgšanas starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju 1920.gada 11.augustā Zemgales divīziju pārdislocēja uz valsts dienvidu robežu sargāšanu. 1921.gada aprīlī divīzija atgriezās Daugavpilī uz savu pastāvīgo dislokācijas vietu. Kopš šī laika Latvijas armija pārgāja uz miera stāvokli un sāka pildīt funkcijas, kas atbilda miera laika apstākļiem.
Zemgales divīzijas sastāvā ietilpa 3 kājnieku pulki: 10.Aizputes, 11.Dobeles, 12.Bauskas un viens vieglās artilērijas pulks. Divīziju izvietoja Daugavpils cietoksnī. Vienīgais Latvijas armijas Jātnieku pulks atradās bijušajās krievu armijas intendatūras noliktavu teritorijā.
Zemgales divīzijas komandieri: 1919. -1933. – ģenerālis Oskars Dankers; 1933.-1936. – ģenerālis Rūdolfs Bangerskis; 1936. – 1940. – ģenerālis Žanis Bahs
Oriģināla turētājs (*):
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Struktūrvienība, kurā atrodas oriģināls:
Letonikas un Baltijas centrs. Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija