Modernists Jēkabs Kazaks, kas “līdzīgi veciem meistariem gribēja strādāt grūti kā amatnieks”, savā izmēros lielākajā kompozīcijā “Bēgļi” ar patiesu skaudrumu pauž tautas traģēdiju, to atklājot kā skarbu Pirmajā pasaules karā no dzimtajām mājām padzītas zemnieku ģimenes stāstu. Kā klints bluķis vertikalizētajā, ekspresīvajā kompozīcijā virs zemā horizonta paceļas vectēva varenais stāvs spēka simbols; vecāsmātes tēls izstrāvo tautas gara gudrību, bet jaunā māte ar zīdaini – nerimstošo dzīvības dziņu. Bēgļos mīt iekšēja spīts, neļaujot bezspēcīgi pakļauties bezizejai. Šie cilvēki atstāj garīgi un fiziski nesalaužamu iespaidu; viņu sirdīs gail viena vienīga cerība atgriezties dzimtenē. Monumentālā glezna atzīta par vienu no Latvijas klasiskā modernisma augstākajām virsotnēm.
Anotācija (angļu):
In his largest composition “Refugees”, modernist Jēkabs Kazaks who, “like the old masters, wanted to work hard like a craftsman”, expresses the nations tragedy with true severity. He reveals it as the harsh story of a peasant family driven from their home during the First World War. Like a rock in the vertically formed expressive composition, the mighty figure of the grandfather rises above a low horizon – a symbol of strength; the image of the grandmother radiates the wisdom of the national spirit but the young mother with her suckling infant – the incessant drive of life. The refugees have an inner spite that does not allow them to submit to despair. These people leave an impression of spiritual and physical unbreakability; a single hope smoulders in their hearts – to return to their homeland. This monumental painting is regarded as one of the highest peaks of Latvia’s classical modernism.