Glezna radīta laikā, kad Eiropas mākslā krustojās jaunreālisms, Art Déco, engrisms un jaunā lietišķība. Kopumā šīs stilistiskās ievirzes iezīmēja atgriešanos pie vizuālās realitātes un reālistiskāka tēlojuma veida, kas sekoja 20. gadsimta sākuma kubistiskajiem un abstrahējošajiem eksperimentiem. Reālistiskās tendences 20. gadsimta 20.–30. gados bija visaptverošas un izpaudās visās Eiropas zemēs.
Dubultportretā māksliniece attēlo savu draudzeni Birutu Ozoliņu, kura tolaik bija precējusies ar itāļu sūtni Taizemē, un viņas dēla aukli. Gan gleznas nosaukumā, gan kompozīcijā akcentēts baltās un tumšādainās sievietes pretnostatījums, ko var traktēt kā senas ikonogrāfiskas tradīcijas turpinājumu. Odaliskas un verdzenes bija 19. gadsimta glezniecībā iemīļoti tēli, piemēram minot slaveno Eduāra Manē „Olimpiju” (1863). Beļcovas gleznas fonā redzamā nelielā Budas figūriņa un baltais amariļļa zieds metaforiski turpina ar melnās un baltās sievietes atveidošanu iesākto divu dažādo kultūru un reliģiju simbolisku dialogu.
Anotācija (angļu):
The painting was created at a time when European art saw the intersection of New Realism, Art Déco, Ingrism and the New Objectivity. As a whole, these stylistic movements marked a return to visual reality and a more realistic form of depiction that followed the cubist and abstract experiments of the early 20th century. In the 1920s and 30s, realistic tendencies were all-embracing and could be seen all over Europe.
In this double portrait, the artist has depicted her friend Biruta Ozoliņa who was then married to the Italian ambassador to Thailand, and her son’s nanny. Both in the title of the painting and in the composition, there is an accent on the contrast between the light and dark-skinned women, which may be seen as a continuation of an ancient iconographic tradition. Odalisques and slave girls were favourite images in 19th century painting, for example, Édouard Manet’s “Olympia” (1863). In the background of Beļcova’s painting we see a small figurine of the Buddha and the white amaryllis blossom metaphorically continues the symbolic dialogue between two different cultures and religions that began with the depiction of the white and the black woman.