Augsti cienījamais Kungs!
Lūdzu, neļaunojaties, ka Jums esmu uzlikuse tik daudz pūliņu ar fotogrāfiju apgādāšanu. Būšu Jums, mazākais, tanī ziņā pateicīga, ka neizrādīšu Jums nekad savus untumus, kā tas notika pēdējā reizē, un nedošu Jums arī nekad iemeslu sūdzēties par manu pārplūstoš[o] individuālismu. Ievērojat tikai to, ka Jūs gan varat mani atturēt sniegties pēc laimes un baudījumiem, bet priekš mana "es" ciest un bojā iet, to man neviens nevar aizliegt, - un ar to lai šis temats mūsu starpā ir nobeigts uz visiem laikiem, jo ko tas arī līdzētu, "brīnums", kurš mums reiz tik tuvu gāja garām, ka tas mūs ar saviem spārniem apēnoja un ar savu karsto elpu aiz[s]kāra, ka tas, rokas izstiepis, sauca: rau, še es esmu, sen gaidītais, cerētais, sailgotais brīnums! - es turu savā rokā visu paradīzes laimību un viņu neizsmeļamo līksmību, kas pārņem visu cilvēcīgo būti un katrai viņas cīpsliņai liek kaist un drebēt, kust un ugunīs viļņot, - šis brīnums nenāk nekad vairs atpakaļ, tas neļaujas vairs otrreiz saukties. Bet es beigšu savus jūtelīgos izteicienus, citādi varētu man tas pats atgadīties, par ko Heine sūdzējies:
Diese Welt glaubt nicht an Flammen
Und sie nimmt's für Poesie.[1]
Varbūt Jums vairāk patiks dzirdēt, ka es tagad sāku atkal kaut cik strādāt. Es pārstrādāju un saīsinu "Saules meitu" priekš Jūsu kalendera,[2] nākamu sestdien tai jābūt gatavai, tad to Jums uz Rīgu novedīšu un tā pēc 5-iem pēc pusdienas vai nu pate aiznesīšu, jeb nosūtīšu.
Visā cienībā Jūsu kalendera korespondente
18 VIII/V 94. Mitau[3]
Vēstule (15618). Pirmpublicējums D, 1930, 8. nr., 931.-932.lpp. Publicēta arī RuA, 26.-27.lpp.; RGGr, 1977, 9.-10.lpp.; AKR, 1, 477.lpp.
[1] Šī pasaule netic liesmām / Un notur to par dzeju. (Vācu val.) Rindas no Heinriha Heines dzejoļu cikla "Jaunais pavasaris".
[2] Fantāzija sešos tēlojumos "Saules meita" - viens no pašiem pirmajiem Aspazijas lielajiem darbiem - "Saimnieču un zelteņu kalendārā" publicēta netika. Tā jau krietni agrāk iesūtīta žurnālam "Austrums", kur noraidīta kā mākslinieciski nepilnīga. Tomēr pēc četriem gadiem, kad Aspazijas vārds guvis plašu ievērību ar "Prologu" Rīgas Latviešu biedrības 25 pastāvēšanas gadu sarīkojumam un lugas "Vaidelote" iestudējumu, tas pats "Austrums" to iespiež 1894. gada 7. un 8. numurā. Gada otrajā pusē Aspazijas darbs iznāk arī atsevišķā grāmatā H. J. Draviņ-Dravnieka apgādā Jelgavā.
[3] Jelgavas vāciskais nosaukums. Vēstures avotos pilsētas vārds pirmoreiz minēts 1265. gadā, kad Livonijas ordenis Lielupes salā sāka celt nocietinātu pili Mītavu, ko izmantoja par atbalsta punktu Zemgales iekarošanai.
]]>