Nītaure, 22rā jūlijā, 1894.
Gribu Tev aprakstīt visu savu ceļojumu, bet papriekšu ļauj man Tev iesēsties klēpī, Tevi apkampt, nogrimt, aizmirsties, sadegt Tavos karstajos skūpstos. Mans mīlulīt, mana dzīvība, mans dārgums, es Tevi tik ilgi, tik ilgi neesmu redzējuse. Še, Nītaurē, visjaukākajā dabas apkārtnē, man ir, it kā kad man būtu jāiet pie Tevis, ka Tu nemaz tik tālu nebūtu, es jau redzu no tālienes Tavu verandu ar raibo gardīni, patlaban jau esmu pie vārtiņiem. Tu nāc man pretī ar starojošu laimības smaidu, Tavas mīļās acis lūkojas tik neizsakāmā sirsnībā, un mēs sēžam kopā, mēs esam tik laimīgi, tik laimīgi.
Tējmašīne kūp uz galda, melnais kaķis arī jau atnācis, mūs' kaimiņš sauc: "Eide und Leo - kommt - lernen!"[1] Un es Tevi tā mīlu, tā mīlu. Man ir, it kā es pa bezgalīgām trepēm arvien kāptu uz augšu, taptu arvien pilnīgāka, lielāka, laimīgāka. Piedod man, ka pēdējā vakarā, kad gājām uz mājām, mani atkal pārmāca vecais egoisms, es visu nakti par to nevarēju gulēt. It īpaši šis pēdējais vakars man dzīvi stāv priekš acīm, kad Garais[2] bij aizgājis un mēs palikām vieni, un vēl visi citi tie jaukie brīži garīgā pacilinājuma; es tos nevaru aizmirst, ikkatrs Tavs vārds man skan arvienu vēl ausīs, - kādreiz jau palieku pavisam sentimentāla, un tad jau iet, kā iet, bet kas bijis, bijis, kas gājis, gājis - ielej pa trīs. Es manu, ka vēstule neiet nekādā garšā, es Tev visu to stāstu, ko Tu jau zini, un par Nītauri nekā. Bet nu atver abas ausis - vēl vienu skūpstu, divi, trīs. Bet nu patiešām uzklausies.
Kad to vakaru izšķīrāmies, tad man bij tā ap dūšu, it kā es par daudz būtu saēdusēs zirnīšu. Negulēju visu nakti, jo bijos arī, ka nenokavēju vilcienu, izdevās arī lielais varoņa darbs - uzcelties, kaut gan Tevi apskaudu, ka Tu pa to laiku varēji, pūznis, gulēt, kamēr man jābrauc. Snauzdama un izsalkuse nonācu Ramotzki [3] stacijā, doktora kundze bij jau pretī un pārveda mani Nītaurē, kur pēc krietnas pusdienas tūlīt gāju gulēt. Vēlāk gājām apskatīt dabas jaukumus. Es Tev varu teikt, ka tiešām esmu pārsteigta. Arvienu, kad man iepriekš saka, ka kas jauks, es ik reizes esmu maldījusēs, tādēļ ka mana fantāzija ar savu iztēlojumu bij priekšā aizsteigusēs, bet šoreiz iznāk pavisam otrādi. Negribu Tev nekādu dabas aprakstu sūtīt, to var uztaupīt priekš kādas noveles, varu Tev tikai to piezīmēt, ka tas man dara sevišķi jauku Nītauri, ka še pūš visur brīvības vēsma. Es domāju še atrast cilvēkus ar šauriem aizspriedumiem, bet cik jauki, ka esmu maldījusēs. Tev vajadzētu pazīt dakteru Zoltu![4] Tev gan nav neviena karstāka piekritēja kā viņš. Viņš abonē "Dienas Lapu", liek to iesiet un sūta apkārt pa pagastu, jo ļaudis te vēl tumši, ka daži nelasa nekādu laikrakstu. Ikkatru pacientu, kas pie viņa nāk, tas iespiež kādā kaktā un griež pie jaunajiem centieniem, arī aptieķī tas noliek "Dienas Lapu" uz galda, ka katris to var lasīt. Jansonam viņš tas lielākais piekritējs un saka, ka taisni tādā garā vajag rakstīt, ka tikai ar tādu entuziasmu var tautu iekustināt, ka pašam vajag just, lai citur modinātu jūtas. Ar lielāko dedzību viņš lasa ārzemes politiku un interesējas priekš sociālajiem apstākļiem.
Viņš ņemas arī mani ar visu spēku pierunāt, lai neļaujoties sevi ievilkt vecajā partijā, jo viņam zināms, ka tie atkal gribot mani iegūt. Viņš ir studējis Tērbatā un ir letonis[5], bet jau kā students viņš mēģinājis "Dienas Lapu" izplatīt, bet tad nācis kāds stāsts "Medenieki"[6], kurš esot bijis ļoti nejēdzīgs, tā ka viņš to atkal atmetis un abonējis "Vēstnesi", bet pēdējais esot tik sūkalains, tik konservatīvs kā mūmija, un it īpaši no šiem 25 gadu jubilejas svētkiem,[7] ka tas viņu ar lielu sparu atmetis un tagad turas pie "Dienas Lapas". Viņš pats saka, ka vecie Rīgas pīlāri viņam draugi, bet tur neko nevar darīt, pēdējoreiz, kad bijis Rīgā, viņš ņēmis Kārkluvalku [8] un citus tā lamāt, ka tie nezinājuši, kur sprukt. Bet vienu padomu viņš liek dot un man piekodināja, lai sakot, kad ar "Dienas Lapas" presi satiekoties, lai neaiztiekot letoņus kā korporāciju, tas sarūgtinot un atturot dažu labu, kas gribētu pāriet uz Jūsu pusi, lai mēģinot labāk visus jaunos iegūt, puse no tiem, īpaši medicīnieši, visi Jums piekrītot, tikai nevarot to rādīt, tādēļ ka korporācija aizskarta un viņi esot tiešām piespiesti turēties pie korporācijas. Lai karojot tur tikai pret sevišķu partiju, pret teologiem, kuri neesot piegriežami, un pret vecajiem aristokrātiem. Arī mākslenieku partija Pēterburgā esot atteikusēs no "Vēstneša" pēdējā laikā un negribot vairs piedalīties pie etnogrāfiskiem pētījumiem. Starp tiem arī viņa kuzīns[9] Alksnis[10] esot liels Tavs piekritējs. Personīgi Tev izstāstīšu visu sīkāki. Arī doktora kundze ir dāma ar plašiem uzskatiem un diezgan brīva. Bez tam vēl iepazinos ar skolotāju Gūtmani [11] iz Pskovas[12] un citiem. Cik laimīga es esmu, kad atrodu, ka mūsu centieniem ir piekritēji, kāds plašs darba lauks mums atveras nākotnei, ak, mīļais, dārgais, kā mēs kopā pūlēsimies, kā mēs strādāsim! Kad Tu zinātu, cik daudz uz Tevi gaida!
Cik labi man te arī patīk, tomēr ilgāki še nepalikšu kā kādu nedēļu, varbūt vēl ātrāki jau būšu projām, es nespēju bez Tevis dzīvot, man nav nekas jauks, ko nevaru kopā ar Tevi baudīt. Jaunnedēļ uz nedēļas galu būšu pie Tevis, kuru dienu, to īsti nezinu. Sveicini savu māsu,[13] ja viņa būtu atbraukuse,[14] lai viņa tikai nevilšu neizsaka apkalpotājai mūsu noslēpumu. Sveicini ar Zēfeld jaunkundzes no manim un pastāsti par Nītauri. Es nespēju viņām vairs rakstīt, jo pasts iet jau projām. Sveiks Tu arī, mana dzīvība, drīz, drīz būšu pie Tevis, es skaitu stundas un acumirkļus, kad varēšu slieties Tev pie krūts, Tu mans mīļais, mīļais.
Vēstule (15621). Pirmpublicējums RuA, 53.-58.lpp., vēstules fragmenta samazināta fotokopija, 63.lpp. Publicēta arī AKR, 1, 479.-480.lpp. (ar īsinājumiem).
[1] Eide un Leo - nāciet - mācīties! (Vācu val.)
[2] Fricis Garais - publicists, tulkotājs un valodnieks. Daudz rakstījis par agrārpolitikas jautājumiem; publicējis apceri "Mans Šekspīrs", vēlākos gados tulkojis grieķu klasisko literatūru - Platona sacerējumus, Tukidīda darbu "Peloponēsiešu karš", vairāki tulkojumi palikuši manuskriptos. Mūža nogali aizvadījis noslēgtībā un grūtos materiālos apstākļos, dzīvi beidzis pašnāvībā.
Aspazijas ievadā RuA (9.lpp.) F. Garais raksturots kā "visideālākais cilvēks, kādu savā mūžā esmu pazinusi"; dzejnieces atmiņas publicētas arī O. Nonāca brošūrā "Fr. Garais - V. Zemcevs", kur cita starpā teikts: "Tā nav persona vien, bet atmiņas par viņu izsauc domās veselu laikmetu. Tas bija jaunības un ziedu laikmets, pavasara pali, kas toreiz pāršalca pār visu Eiropu. Nav taču persona atšķirama no sava laika, bet tā jāņem ar vērtību, ko viņa devusi. (..)
Neviļus es lasīju "Daugavā" kādu tulkojumu taisni no grieķu valodas. Tik skaistu tulkojumu nebiju atradusi, jo es pati arī protu grieķiski un varu par to spriest. Tuvākas ziņas par Garo dabūju no J. Grīna. Garais gan esot dzīvs un strādājot, bet dzīvojot tik bēdīgos apstākļos, ka viņam darbs neesot nemaz lāgā iespējams. Agrāko dienesta laiku apstākļu pārmaiņās viņam nav izdevies ieskaitīt pensijā. Viņš esot bijis tik vairīgs, ka bēdzis no cilvēkiem. Ar mokām J. Grīns viņu atveda pie manis. Cik sāpīga bija šī atkalredzēšanās. Man šķita, ka es šinī mazā sakaltušā vīriņā redzētu pati savu dzīves laikmetu. Nebija jau nekā ko runāt! Asaras tikai sakāpa mums abiem acīs, sirds bija pilna, bet runājām tikai dažus vārdus oficiālā tonī, un tad - šķiršanās uz mūžu. (..) - Ak, tā nav miršana, tā ir bojā iešana, lēna nobeigšanās salā un badā, - un tas [Fricis Garais] varēja būt Latvijas lepnums. (Nonācs O. Fr. Garais - V. Zemcevs, 1936, 49.-51.lpp.)
[3] Pašreizējais stacijas nosaukums - Ieriķi, tajā laikā - Ramotzky.
[4] Pēteris Zolts - ārsts, ar kura ģimeni Aspazijai bija izveidojušās sirsnīgas attiecības. Vēstules pirmpublicējumam pievienotā piezīmē viņa raksta: "Es biju pieņēmusi Dr. Zolta ģimenes laipno uzaicinājumu apciemot viņu Nītaurē, kur Dr. Z. nodarbojās kā praktisks ārsts. Es tur pavadīju kādas nedēļas, un šis laiks pieder pie manām jaukākām atmiņām. Zolta kundze bij māksliniece, dziedātāja un plašākā publikā pazīstama, šad un tad viņa arī bij koncertējusi Rīgā. Zolta kungs pats bij ne tikvien praktisks ārsts, bet reizē zinātnieks, viņam bij plaša bibliotēka, kuru arvien vēl viņš papildināja ar pasūtījumiem no ārzemēm, un pavadīja katru atlikušu brītiņu, nogremdēdamies zinātnēs un pētīdams pakaļ dziļajām dzīves problēmām. Viņa ideāls bij - kā viņš pats izsacījās - mest praksi pie malas un nodoties zinātnei un sabiedriskiem jautājumiem. Būdams letonis, viņš tomēr bij karsts jaunās strāvas piekritējs un tās orgāna, "Dienas Lapas", cītīgs lasītājs.
Ar Dr. Zoltu kopā, izmantojot jauko vasaras laiku, apstaigājām visu Nītaures apkārtni, kas ir ļoti interesanta ar saviem biezi noaugušiem, gandrīz mūža mežiem, dumbrājiem un cerainiem uzkalniem un neviļus pavedina uz romantisku sapņošanu.
Mans pavadonis, būdams liels dabas mīļotājs, ar sajūsmu man iztēloja turienes dabu visos sīkumos…
Starp citu, viņš man arī rādīja kādu biezi noaugušu uzkalnu purvainā vietā un nepieejamu. Šis uzkalns ar savām dažādām plaisām un iedobumiem, pēc teikas nostāsta, senatnē esot bijis raganu miteklis. Raganas tur ilgi esot mitušas un darījušas daudz posta visai apkārtnei, un tad tikai tās bijis iespējams aizdzīt, kad mežs visapkārt ticis nodedzināts.
Kā melnas raudavas viņas aizlaidušās pa gaisu, bet savam miteklim apvilkušas visapkārt purvu, lai tas cilvēkiem nebūtu pieejams. (..)
Dr. Zolta stāsts nepalika bez iespaida uz mani. Poētiskais veidols, kas mita manā fantāzijā, pieņēma raganas tēlu un apmetās raganu kalnā kā savās mājās. (..)
Bet ne vien drāmai "Ragana" Nītaures romantiskais apvidus bij devis savas krāsas un ierosinājumus, - vēlāk, pēc gadiem, "Sidraba šķidrauta" varone Guna ir māsa Liesmai un mājo tanīs pašos mežos." (RuA, 58.-61.lpp.)
Aspazijas atmiņas "Ciemos Dr. Zolta ģimenē Nītaurē" iekļautas arī autobiogrāfijā "Mana dzīve" (AKR, 6, 351.-353.lpp.)
Aktīva sabiedriska darbība un izteikti patriotiska stāja P. Zoltam bijusi raksturīga arī vēlāk. Nekrologā (DzV, 1916, 5. (18.) augustā) par viņu teikts: ".. bijušais Nītaures, vēlāk Rīgas ārsts Dr. P. Golts nomiris 29. jūlijā Pēterpilī un turpat arī - Smoļenskas luterāņu kapos - paglabāts. Nelaiķis bij tāli pazīstams kā krietns ārsts un ievērojams sabiedrisks darbinieks. Rīgā uzturēdamies, viņš jo dzīvi piedalījās Latviešu Izglītības biedrībā, kurā darbojās līdzi gan valdē, gan dažādās komisijās. Vispārības labklājība un attīstība viņam allaž stāvēja tuvu pie sirds. Vispārības labā viņš, kad vien vajadzēja, atvēra arī savu devīgu roku. Tā, karam iesākoties, viņš ziedoja daudzkārt lielākas summas mūsu kareivjiem - pastāvīgi varēja lasīt laikrakstu kvitējumos viņa vārdu. Arī kā cilvēks nelaiķis bija ievērojams, laipnīgs un labsirdīgs, kas labprāt deva savu piedzīvojumu bagāto padomu."
[5] Letonis - korporācijas "Letonija" (Lettonia) biedrs. "Letonija" - vecākā latviešu studentu korporācija, tās pirmsākums datējams 1870. gada 19. februārī (2. martā), kad trīspadsmit Tērbatas (Tartu) Universitātes studenti, Kronvalda Ata rosināti, izveidoja t.s. Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus. To dalībnieki nodevās latviešu tautas garīgās attīstības un vēstures pētniecībai, valodas kopšanai, gara mantu vākšanai, nacionālās pašapziņas, mūža draudzības stiprināšanai. Arī literatūrā par Latvijas karoga vēsturi parasti tiek pieminēts, ka sarkanbaltsarkanās krāsas, balstoties uz Atskaņu hronikas ziņām, par savām jau 1870. gadā pieņēmuši latviešu studenti. Pēc 12 gadu ilgas cīņas par latvietības akceptēšanu Tērbatas Universitātes akadēmiskajā vidē, pateicoties teoloģijas studenta J. Pārstrauta nopelniem, vāciskais Tērbatas šaržēto Konvents 1882. gada 10. (22.) maijā "Letoniju" beidzot legalizēja, un 14. (26.) maijā letoņi pirmo reizi uzstājās krāsās atklātībā. Arī pēc tam vācu korporācijas ar naidīgu un atklāti provokatīvu rīcību vērsās pret "Letoniju" kā latvietības idejas paudēju. "Letonija" izveidoja savu bibliotēku, sarīkoja pirmo teātra izrādi Tērbatā latviešu valodā, turpināja Jura Alunāna sākto rakstu krājumu "Sēta, daba, pasaule" izdošanu, laida klajā enciklopēdisku apcerējumu virkni "Latvju tauta" (4 sēj., 1892-1894), pirmo studentu dzejoļu krājumu latviešu valodā "Dzīru dziesmas. Savāktas Mētrainē" (1888) u.c.
"Letonija" veicināja studentu korporācijas "jumta" organizācijas - Prezidiju Konventa - izveidošanu, korporāciju "Beveronija", "Philyonija", "Fraternitas Academica", "Fraternitas Lataviensis" un "Fraternitas Livonica", kā arī pirmās studenšu korporācijas "Daugaviete" dibināšanu.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā "Letonija" tika slēgta, darbību tā atjaunoja Vācijā 1947. gadā, no 1950. gada "Letonijas" Konventa sēdeklis bija ASV. 1989. gada 14. jūnijā "Letonija" atjaunoja darbību arī Rīgā.
[6] R. Frankenburga "Medinieks: vēsturisks romāns iz tagadējā laika", kas 1890. gadā publicēts DL 58.-280. nr. L. Rūjenieša (Lapas Mārtiņa) tulkojumā. Tajā pašā gadā romāns divās grāmatās Pūcīšu Ģedertaapgādībā iespiests P. Bisnieka drukātavā.
[7] 1893. gadā tika atzīmēta BV 25 gadu jubileja (tā nultais jeb "proves numurs" parādījās 1868. gada 25. oktobrī (6. novembrī)). 1893. gada 27. oktobrī (8. novembrī) DL lasāma apcere "25 gadu jubileja mūsu presē", savukārt BV administrācija tajā pašā gadā laida klajā krājumu ""Baltijas Vēstneša" divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu".
[8] Fricis Kārkluvalks - advokāts un žurnālists. Studiju laikā Tērbatas Universitātē aktīvi darbojās korporācijā "Letonija" un ar to saistītajā rakstu krājumā "Sēta, daba, pasaule". Vēlāk, būdams BV redakcijas loceklis (1893-1901), F. Kārkluvalks sacerēja laikraksta ievadrakstus, polemizēja ar DL. Viņš nostājās pret jaunstrāvniekiem arī polemikā par Aspazijas "Zaudētām tiesībām" un H. Zūdermaņa lugu "Gods", polemizēja ar dzejnieci par sieviešu emancipāciju. Aizstāvot BV un turīgās aprindas, F. Kārkluvalks publicēja rakstu "Svētītās latviešu dzimtes" (BV, 1894, 9. (21.) maijā), kas daļā sabiedrības kļuva par apsmiekla objektu.
[9] Brālēns. (No krievu val. кузен.)
[10] Ādams Alksnis - gleznotājs, pirmā latviešu tautības grāmattirgotāja Vidzemē Jāņa Alkšņa dēls. Zīmēšanas pamatus apguvis Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā, 1883. gadā viņš iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, bet studijas noritēja ar pārtraukumiem, jo materiālo apstākļu dēļ bieži nācās atgriezies mājās un meklēt iespēju kaut ko nopelnīt. Ā. Alksnis bija latviešu mākslinieku apvienības "Rūķis" biedrs, pirmais tās vadītājs un idejiskais iedvesmotājs. Kopā ar apvienības biedriem 1896. gadā viņš piedalījās Etnogrāfijas izstādē Rīgā.
Rainis un Ā. Alksnis bija pazīstami jau kopš studiju gadiem Pēterburgā.
[11] Pēteris Gūtmanis - skolotājs un literāts. No 1879. gada līdz XX gs. sākumam viņš strādāja par vācu valodas skolotāju Pleskavas reālskolā, 1883. gadā nodibināja un sešus gadus vadīja Latviešu Savstarpējās palīdzības biedrību, arī latviešu draudzi. Vasaras P. Gūtmanis parasti pavadīja Latvijā. Savās piezīmēs rakstam "Nevaldāmā pavasara straume" Aspazija Pēteri Gūtmani gan nodēvējusi par Leo Gūtmani: "No Zoltiem es vēl nobraucu pāris nedēļas ciemoties pie virsskolotāja Leo Gūtmaņa Līgatnē. Arī tur mēs daudz tikām klejojuši brīvā dabā, apskatīdamies gan Siguldu, gan Gūtmaņa alu, gan citas vietas." (RuA, 75.lpp.)
[12] Domāta Pleskava. (No krievu val. Псков.)
[13] Domāta Raiņa jaunākā māsa Dora Pliekšāne.
[14] Pāris dienas agrāk Rainis Rīgā jau bija ticies ar māsu, kas no Monpeljē bija ieradusies vasaras brīvlaikā, līdzi atvedot arī nelegālus izdevumus.
]]>