4ten majā Donnerstag.
Meine Sehnsucht!
Ich schreibe bereits heute, mir will das Herz vor Sehnsucht zerspringen, alles ist öde ohne Dich, die kurze Zeit bis Donnerstag dünkt mich eine Ewigkeit. Wie ein Schnitt ins Fleisch schmerzt mich die Trennung, es durchzuckt mich bis in die Fingerspitzen. Und dann das Gefühl, wenn ich wieder bei Dir sein könnte! Mir ist es, als würde ich in einer ganz neuen Sprache die Worte des Glückes sagen können, als hätte ich blendende Himmelsfarben es darzustellen. O wie könnten wir glücklich, seelig sein, wenn wir es verstünden! Warum ist das Glück verschleiert, wenn es in der Nähe ist und warum enthüllt es sich in seiner blendenden nackten Schöne, wenn es entfernt ist? Ich kann nicht mehr ganz unbefangen sein in Deiner Nähe, denn immer fürchte ich, ob ich Dir das Neue, die großen Momente geben kann, ob ich Dir nicht schal werde. O glaube doch mein Lieb wie unsäglich ich Dich liebe, ich habe ja nichts außer Dir. Das Neue was ich Dir bieten kann, ist meine Liebe, die sich immer mit Tränen rein wäscht und meine Arbeit, die mich zu Dir führt, denn eine jede lateinische Vocabel ist mir ein etwas von Dir, eine lange Kette, die mich hinaufzieht.
Sonntag.
Ich habe den Brief nicht abgeschickt, weil ich von den Außendingen etwas Neues erfahren wollte, um es Dir mitzuteilen. Aber es ist nichts. Über den Saal wird man Endgültiges nur Montag oder Dienstag wissen. Ich holte von Sterste mein Manuskript ab, er sagte, daß er für mein Stück seine Stimme abgegeben hätte, aber Osoliņ und Mühlenbach, angestiftet von andern, hätten sich dagegen aufgelehnt, es sei kein männliches Geld drin und man wisse nicht, was die Welta eigentlich wolle, daß es sonst am dramatischsten von allen wirken soll, hätten sie auch zugegeben.
Ein Zweites ist, daß beedribas nams mit seinen Türmen Montag vom Sturm umgestürzt ist, wären die 14 Menschen [Virs "Menschen" rakstīts "Arbeiter".] und ein Pferd nicht zufällig weggegangen, so wären alle todt. Kannst das ins Blatt einrücken. Das ist meine ganze Weisheit, im übrigen sitze ich auf einem Fleck und achte, oft schweifen die Gedanken, ohne daß ichs gemerkt habe, weit weg, Du weißt schon wohin. Und dann höre ich jenen Klang, den Klang, der ohne Worte Alles sagt - o wie klingt er schön. Donnerstag werde ich nach ihm lauschen, damit Sefeldts nicht entgegenkommen, werde ich ihnen schreiben, daß ich erst Freitag komme. Weißt Du, mir ist aber ganz so zu Mut, als ob ich schon vor Donnerstag Dich selbst oder einen Brief von Dir sehen würde. Sind es nicht dumme Gedanken? Ich weiß auch noch etwas, ich weiß, daß auch Dir die Zeit sehr lang ist, daß Frau Sehnsucht zwischen uns beiden Fäden spinnt. O Du mein Leben, wie werden wir Donnerstag glücklich sein, es wird ein Fest sein, hoch in die Luft wollen wir springen! Es ist doch was überwältigend Großes um so ein Glück! Um so ein Glück! Mein Lieb, mein süßes teures Leben könnte ich die ganze Fülle meiner Seele in Dich ausgießen, meine Küße, meinen Athem, mein Leben - ich küße Dich und nochmal und nochmal und noch nochmal… Donnerstag um 6
Mama
N.B. Ich lege den Brief von Ballod bei, ich weiß nicht, warum er nicht über den “Menschenfeind" nichts sagt.
4-ajā maijā. Ceturtdiena. 1895
Rakstu jau šodien, sirds aiz ilgošanās grib vai pušu plīst, viss ir tik tukšs bez Tevis, īsais laika sprīdis līdz ceturtdienai šķiet man kā mūžība. Kā grieziens miesā sāp man šķiršanās, tā sāpe izskrien līdz pat pirkstu galiem. Un tad tā sajūta, kaut es atkal varētu būt pie Tevis! Man ir tā, ka es spētu laimes vārdus izteikt kādā pavisam jaunā valodā, it kā man būtu spožas debesu krāsas tos attēlot. Ak, cik gan mēs varētu būt laimīgi, svētlaimīgi, ja vien mēs to mācētu! Kādēļ laime ir kā dūmakā tīta, kad tā tuvu, un kādēļ tā parādās visā žilbinoši kailajā skaistumā, kad tā ir tālu? Es Tavā tuvumā vairs nespēju būt atraisīta, jo vienmēr baiļojos, vai spēšu Tev sniegt to jauno, tos dižos mirkļus, vai nekļūšu Tev sekla. Ak, tici taču, mans mīļotais, cik neizsakāmi es Tevi mīlu, man bez Tevis nekā cita nav. Tas jaunais, ko varu Tev piedāvāt, ir mana mīlestība, kas asarās vienmēr mazgājas balta, un mans darbs, kas mani ved pie Tevis, jo katrs latīņu vārdiņš man ir kaut kas no Tevis, gara saite, kas mani velk augšup.
Svētdien.
Es nenosūtīju vēstuli, jo gribēju uzzināt ko jaunu par notikumiem ārpasaulē, lai varētu Tev to pavēstīt. Bet nekā nav. Par zāli galavārds būs zināms tikai pirmdien vai otrdien. Es paņēmu no Stērstes[1] savu manuskriptu[2], viņš teica, ka būtu savu balsi nodevis par manu gabalu, bet Ozoliņš un Mīlenbahs, pārējo sakūdīti, esot nostājušies pret, tur neesot ieguldīta vīru nauda un nevarot zināt, ko Velta īsti gribot[3], bet viņi esot arī atzinuši, ka vispār tas atstājot visdramatiskāko iespaidu starp visiem citiem.
Otra lieta - biedrības namu ar tā torņiem pirmdien sagāzusi vētra, ja 14 strādnieki un zirgs nejaušības dēļ jau nebūtu bijuši prom, visi būtu pagalam. Vari to ielikt lapā.[4] Tā nu ir visa mana zināšana, starp citu, es sēžu uz vietas un kaļu gudrības, bieži domas, pašai nemanot, aizlido tālu projām, Tu jau zini, uz kurieni. Un tad es dzirdu to skaņu, skaņu, kura bez vārdiem izsaka visu - ak, cik tā jauki skan. Ceturtdien es to gaidīšu atskanam … lai Zēfeldes nenāktu pretī, es viņām aizrakstīšu, ka atbraukšu tikai piektdien. Zini, man pilnīgi ir tāda sajūta, itin kā es jau pirms ceturtdienas redzēšu vai nu Tevi pašu, vai arī vēstuli no Tevis. Vai tās nav muļķīgas domas? Es zinu vēl kaut ko, es zinu, ka arī Tev laiks velkas ļoti lēni, ka starp mums abiem Ilgu sieva auž savus pavedienus. Tu, mana dzīvība, cik mēs ceturtdien būsim laimīgi, tie būs svētki, mēs laidīsimies augstu gaisos! Tādai laimei taču piemīt patiess diženums!
Tādai laimei! Mans mīļotais, mana saldā, dārgā dzīvība, es varētu Tevī ieliet visu savas dvēseles pārpilnību, savus skūpstus, savu elpu, savu dzīvību - es skūpstu Tevi un vēlreiz, un vēlreiz, un vēl vēlreiz…
Ceturtdien 6-os.
Mamma
N.B. Pielieku klāt Baloža vēstuli,[5] nezinu, kāpēc viņš neko nesaka par "cilvēknīdēju".
Vēstule vācu valodā (15625). Tulkojuma pirmpublicējums.
[1] Andrejs Stērste - jurists un literāts, tolaik arī Jelgavas Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšnieks. 1891. gadā Rainis pie A. Stērstes strādāja par advokāta palīgu.
[2] 1895. gada 15.-18. (27.-30.) jūnijā Jelgavā notika IV Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki, kurus organizēja Jelgavas Latviešu biedrība; rīcības komitejas vadītājs bija biedrības priekšsēdis, advokāts, vēlākais Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste. Svētku laikā bija paredzēts sarīkot arī lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādi, bet biedrības Teātra komisija - Andrejs Stērste, Kārlis Mīlenbahs un Pēteris Ozoliņš - jau iepriekš bija izsludinājusi jaunu oriģināllugu konkursu. Pavisam tika iesūtītas 25 lugas, "par izrādāmām" atzina septiņas, arī Aspazijas "Veltu" ("Neaizsniegta mērķa" sākotnējais nosaukums), 200 rubļu lielu godalgu piešķīra Zeiboltu Jēkabam par "Mājas naidu" un Antonam Benjamiņam par lugu "Miglā". Kā norādījis Līgotņu Jēkabs (Jelgavas Latviešu biedrība .. , 94.lpp.), Aspazijas luga bijusi iekļauta repertuārā 18. (30.) jūnija rīta izrādei, taču to "cenzūra neatļāva izrādēm, tā ka tās vietā vajadzēja ņemt citu". (Jelgavas Latviešu biedrības teātris "Neaizsniegtu mērķi" pirmoreiz izrādīja tikai 1896. gada 21. aprīlī (3. maijā).)
1895. gada 26. jūnijā (8. jūlijā) DL ziņo, ka dramatiskā cenzūra "Neaizsniegtu mērķi" atļāvusi izrādēm; norādīts, ka šī luga piemērota arī lauku skatuvēm un ka "vispārējas intereses dēļ" no 1. jūlija to sāks publicēt DL, bet vēlāk izdos atsevišķā grāmatā. (Par "Neaizsniegta mērķa" iznākšanu grāmatā DL pirmoreiz informē 1895. gada 20. septembrī (2. oktobrī).).
Dziesmu svētku laikā notika Jelgavas, Rīgas un Valmieras latviešu biedrību rīkotās izrādes gan Jelgavas Latviešu biedrības namā, gan Jelgavas Amatnieku biedrības zālē, gan Jelgavas krievu biedrības "Kružok" telpās. Valmierieši bija ieradušies pilnā sastāvā ar vairāk nekā 50 dalībniekiem un trīs reizes izrādīja latviešu skatuvei speciāli pārstrādāto M. Gļinkas operu "Dzīvība par caru", jelgavnieki izrādīja A. Benjamiņa "Miglā". 17. (29.) jūnija vakarā Jelgavas Latviešu biedrības namā notika Rīgas un Jelgavas latviešu biedrību apvienotās teātra trupas iestudētās "Zaudētas tiesības", dienu iepriekš Aspazijas lugu izrādījusi arī M. Stīnusa teātra trupa. Svētku izrāžu klāstā bijusi arī H. Zūdermaņa luga "Gods", J. Straumes "Vagars", J. Rozentāla-Krūmiņa "Sarkanais kungs", T. Lejas-Krūmiņa "Ubags", P. Kūļa "Uz priekšu būšu gudrāks!", Ā. Alunāna "Pārticībā un nabadzībā" un "Visi mani radi raud".
[3] Pēc lugas iestudējuma Rīgā BV (P. Ozoliņa personā) asi vērsās tieši pret Veltas tēla veidojumu, cita starpā rakstot: "Mēs redzam, kāda sieviete mocās un gaudo, bet nezinām - par ko."
[4] Domājams, ka Aspazija zemtekstā ironizē par DL nostāju vispārējo dziesmu svētku lietā, kurā krass pagrieziens aizsākās jau 1894. gada pavasarī, izraisot polemiku, vai dziesmu svētki ir visas tautas svētki. Neatrazdami pietiekami spēcīgu argumentāciju mākslinieciskajā jomā, jaunstrāvnieki pievērsās sekundāriem jautājumiem, piemēram, noniecinot tautas tērpa valkāšanu, bet jo īpaši - izsakot pārmetumus, ka šādi svētki vispār ir liela un nelietderīga naudas izšķiešana.
Grandiozi iecerētā svētku sarīkojuma organizēšanā neiztika arī bez kļūmēm. Slikto laika apstākļu dēl (svētki sākās ar spēcīgu lietu, kas nepārtraukti turpinājās trīs dienas) vairāk nekā piecu tūkstošu pieteikto dziedātāju vietā ieradās tikai nepilni trīs tūkstoši, arhitekta Konstantina Pēkšēna projektētā milzu celtne, kas bija paredzēta dziedātāju un 25 000 skatītāju izvietošanai, daļēji bija atstāta neapjumta, un steidzīgi vajadzēja organizēt glābšanas darbus, - tika mobilizēti visi Jelgavas un apkārtnes jumiķi un palīgstrādnieki, kas divpadsmit stundu laikā, nepārtrauktā lietū strādādami, celtnei uzklāja ūdens necaurlaidīgu jumtu, lai nākamajās dienās svētki varētu turpināties atbilstoši paredzētajai programmai. (Sīkāk skat.: Bērzkalns V. Latviešu dziesmu svētku vēsture. 1864-1940, 1965, 151.-200.lpp.)
[5] Kārlis Balodis - ekonomists, demogrāfs, lauksaimniecības novators, politiķis. XIX gs. 90. gadu sākumā viņš pieslējās jaunstrāvniekiem un publicējās Raiņa vadītajā DL. 1893. gadā pēc K. Baloža ierosinājuma viņa māsasvīrs P. Zālīte uzņēmās MV rediģēšanu, noslēdzot vienošanos ar Raini, ka abi laikraksti savstarpēji neapkaros viens otru, bet iespēju robežās sadarbosies pret "veco strāvu". MV un vēlāk to papildinošais MVM drīz ieguva nozīmīgu vietu latviešu sabiedriskās domas veidošanā, literatūras un mākslas attīstībā. Lielā mērā to veicināja K. Baloža viedoklis, ka labākos rezultātus gūst nevis tie uzņēmumi (šajā gadījumā - preses izdevumi), kas cenšas pelnīt, galvenokārt taupot uz darbinieku atalgojuma rēķina, bet gan tie, kas, piešķirot darbiniekiem labu atalgojumu, paaugstina piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un līdz ar to arī uzņēmuma rentabilitāti. Ieguldot arī savus personīgos līdzekļus, Zālītes un Baloži nodrošināja , ka MV un MVM autori sāka saņemt tai laikā pastāvošajā preses situācijā salīdzinoši lielus un regulārus honorārus, kas savukārt izdevumiem piesaistīja daudzus labākos spēkus, ievērojami palielināja tirāžas un kopumā būtiski veicināja latviešu literatūras, mākslas un zinātnes straujāku attīstību. (Sīkāk skat.: Prikulis J. Kārlis Balodis // Ideju vēsture Latvijā, II daļa., 2006, 24.lpp.)
K. Balodis kārtojis arī "Veltas" cenzūras lietas. Saglabājusies viņa vēstule (72904; skat. AKR, 3. sēj., 593.lpp.), kurā izklāstīti cenzūras iebildumi. K. Balodis norādījis, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts "Velta" tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārstrādājusi atbilstoši cenzūras prasībām. Vēlākajos izdevumos lugas tekstā parādās arī citas būtiskas izmaiņas.
]]>