Aspazijas pirmā novele ir jaunības darbs, kurā jaunā autore aizrautīgi pievēršas sievietes emancipācijas tēmai. Viņa asi kritizē sava laika sabiedrību un tās uzskatus par sievietes lomu ģimenē un sabiedriskajā dzīvē. Mākslinieciskā ziņā darbs ir vēl neveikls, bet raksturo šī laika sociālās un psiholoģiskās problēmas - sievietes tikumības jautājumus un priekšstatus par sievišķo ideālu. Sievietes centieni ieņemt savu vietu sabiedrībā, kļūt patstāvīgai un neatkarīgai saskaras ar asu pretspēku. Noveles galvenā varone Marija atzīst, ka "pretinieku pūlis ir pārsvarā, tik liels, un arī mūsu piekritēji ir piekritēji vairāk teorijā, tie cienī ideju pašu, bet ne personu. Tādēļ vēl sievietes, kuras tagad cīnās sieviešu vispārējās brīvības labā, ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, tām jāziedojas, lai bruģētu ceļu savām pēcnācējām." Šī doma atklāj darba nosaukuma ideju - arī Marija iet bojā "cīņā par nākamību". Sižetu veido neticamu notikumu samezglojumu virkne ar traģisku noslēgumu. Sabiedrības nosodījums un aizspriedumi, varoņu naivitāte, patosa pilni galvenās varones Marijas izjūtu izvirdumi ir tikai dažas no šīs noveles iezīmēm. Aspazija mazāk tēlo apkārtējos notikumus, vairāk pievēršas savām izjūtām. Darbā dominē romantiski saasināts dramatisms. Šis jaunības darbs iezīmē nākotnē tik svarīgo emancipācijas līniju viņas daiļradē un tam ir sava vieta latviešu literatūras vēsturē.
]]>