Wie ein Herakles in seiner unverwundbaren Kraft und stählerner Rüstung hat mein Stolz gerungen, doch immer entzieht sich seinen Speerwürfen und schwebt enger die leichte, luftige Göttin "Liebe", die Liebe, die so tief gekränkt doch verzeiht, die durch Tränen hindurch in Seligkeit lächelt. Was soll ich Dir sagen? mein Brief hat nur einen Inhalt "Komm"! Ich wollte versuchen allein zu sein, ich wollte vor Dir, vor mir selbst fliehen, weil ich in meiner Eifersucht auf Alles was Dich umgiebt, in allen meinen kleinlichen, wühlenden, widerstreitenden Gefühlen mirs o gemein, so klein vorkam und mich ganz aufrieb. O nur einen freien Atemzug aus dieser qualmenden Stinkluft! Alles abstreifen können, abstreifen! Nicht mehr das Weh fühlen, nicht mehr weinen - nicht sehnen, so sehr sich sehnen - doch es ist ein Nessusgewand, das man nur mit seinem eigenen Fleische abstreifen kann!
Ich kann nicht mehr sein, was ich war, ich kann nicht ohne Dich leben. Mit Zähneknirschen habe ich diesen Brief geschrieben, o Mann, weißt Du, was es kostet sich so tief demütigen zu müssen? Du hast mich vergessen und ich laufe Dir nach, der Brief brennt in meinen Fingern, ich weiß nicht, ob ich ihn zur Expedition hin tragen werde. Ich bin ja halb von Sinnen, was weiß ich, was ich tue, ich bin so krank, ich bedarf der Heilung, ich habe Dir soviel zu sagen, es kann nicht mehr so bleiben, ich kann es nicht ertragen. Komm, mein Lieb, meine Kraft, meine Seele ist wie die zitternde Lotosblume die sich sehnt, sehnt, sehnt - mein Kopf ist so müde, daß es an Deiner Schulter lehnen möchte, ich muß das volle Gefäß meiner Brust entleeren, aus gießen über Dich die Narden wie Maria ihren Heiland salbte.
Die Sehnsucht, die Tränen, die Küsse, das tolle, selige Lachen, wenn ich Dich wieder bei mir habe. Komm bald, ich weiß, daß Du ein guter Mensch bist und aus Menschenfreundlichkeit allein kommen wirst. Komm bald, ich bin so bis ½ 5 zu Hause und muß dann zu Berg, da ich nicht weiß, wie lange ich dort bleibe, komm um 3 Uhr, komm, komm.
Kā Hērakls savā neievainojamā spēkā un tērauda bruņās[1] ir cīnījies mans lepnums, tomēr allaž viņa šķēpa metienam izbēg un paceļas gaisā vieglā, gaisīgā dieviete "Mīlestība", mīlestība, kas, tik dziļi sāpināta, tomēr piedod, kas caur asarām svētlaimē smaida. Ko lai es Tev saku? Manai vēstulei ir tikai viens saturs: "Nāc!" Es gribēju mēģināt būt viena, es gribēju bēgt no Tevis un no sevis pašas, jo savā greizsirdībā uz visu, kas Tev apkārt, visās savās sīkumainajās, mulsinošajās, pretim runājošās jūtās es sev izlikos tik zemiska, tik maza un pilnīgi zaudējusi spēku. Ak, tikai vienu svabadu elpas vilcienu ārpus šī piekvēpušā, piesmakušā gaisa! Spēt visu nomest, nomest! Nejust vairs sāpes, neraudāt vairs, neilgoties, tik bezgala neilgoties, tomēr tas jau ir Hērakla apmetnis, kas nometams reizē ar savu paša miesu! Es vairs nevaru būt tā, kas es biju, es nevaru vairs bez Tevis dzīvot. Zobus griezdama, esmu uzrakstījusi šo vēstuli, ak, vīrieti, vai Tu zini, ko nozīmē tik dziļi pazemoties? - Tu esi mani aizmirsis, un es skrienu Tev pakaļ, vēstule manos pirkstos deg, es nezinu, vai to aiznesīšu uz ekspedīciju. Esmu jau pa pusei kā bez prāta, kā lai zinu, ko es daru, esmu tik slima, man vajadzīga ārstēšana, man tik daudz ir Tev ko sacīt, tas vairs nevar tā palikt, es nespēju to izturēt. Nāc, mans mīļotais, mans spēks! Mana vēstule ir kā tas drebošais lotoszieds, kas ilgojas, ilgojas, ilgojas, mana galva ir tik nogurusi, ka tā labprāt atbalstītos pie Tava pleca, man jāizlej manu krūšu pārpilnais trauks, jāizlej pār Tevi smaržīgās eļļas kā Marijai, kas svaidīja savu Pestītāju.[2]
Ilgas, asaras, skūpsti, negudrie, svētlaimīgie smiekli par to, ka Tu atkal esi pie manis. Nāc drīz, es zinu, ka Tu esi labs cilvēks un nāksi jau vienīgi aiz labvēlības. Nāc drīz, esmu mājās tā līdz ½ 5 un tad man jāiet pie Berga[3], tā kā es nezinu, cik ilgi tur palikšu, nāc ap pulksten 3-iem, nāc, nāc!
Vēstule vācu valodā (16190). Tulkojuma pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1321-1322.lpp. (bez beigu daļas, bez datējuma). Publicēta arī RuA, 103-104.lpp. (bez beigu daļas, bez datējuma).
[1] Hērakls - varonis sengrieķu mitoloģijā (tāds pats kā romiešu Herkuls), kas slavens ar savu spēku. Kalpodams Argosas valdniekam Eiristejam, Hērakls veic divpadsmit varoņdarbus, to skaitā Augeja staļļu iztīrīšanu.
[2] Marija - kāda sieviete, kas, uzņemot Jēzu sava brāļa Lācara namā, tika svaidījusi viņu ar dārgu eļļu. (Jāņa evaņģēlijs 11:1-2.)
[3] Kristaps Bergs - aktīvs sabiedrisks un kultūras darbinieks, pazīstams rūpnieks. 1868. gadā ar pseid. Steķis piedalījies pirmajā Rīgas Latviešu teātra izrādē, līdzdarbojies Ā. Alunāna veidotajos iestudējumos, sarakstījis komēdiju "Šis un tas" (1873, tajā pašā gadā iestudēta Rīgas Latviešu teātrī), tulkojis lugas no vācu valodas. "Tomēr Berga darba lielākais ieguldījums latviešu teātrī pieder vēlākam laikam, kad viņš vairāk nekā gadu desmitu vadīja teātra komisiju, sekmēja direktora P. Ozoliņa centienus pēc latviešu nacionālās drāmatikas un klasiskā repertuāra nostiprināšanas." (Bērziņš A. Ādolfs Alunāns latviešu teātrī, 1954, 157.-158.lpp.) Uzcēlis vairāk nekā 20 namu, arī t.s. Berga bazāru - namu kompleksu starp Dzirnavu, Marijas un Elizabetes ielu. Krauklīšu Pētera prototips A. Deglava romānā "Rīga". No daļēji saglabātā Bergu dzimtas arhīva LVVA nonākušas vairākas Aspazijas vēstules K. Bergam un citi ar teātra lietām saistīti materiāli. (Sīkāk skat.: Lasmanis U. Berga bazāra un laikmeta labirintos, 1997, 112.-150.lpp.) Savukārt K. Berga krustdēlam Teodoram Bergam (par viņu skat.: 40 darba gadi atbildīgā amatā // Tēvijas Sargs, 1934, 5. febr.) bijusi būtiska loma Aspazijas "Vaidelotes" sākotnējā varianta vēlākajās tekstoloģiskajās izmaiņās. (Sīkāk skat.: AKR, 3, 586., 587.lpp.)
]]>