Du unendliches Lieb, wie wunderbar schön ist es doch! Seeliges, wonniges Liebling du bist so schön und gut und ich war so garstig und konnte nicht die Sonnenlaune finden, um Dir, Lieb, zu schreiben.
Ich wollte meine weiße Blume nur nicht betrüben, Du bist ja so zart und der leichteste Hauch berührt Dich schmerzlich, aber es soll kein Schatten fallen auf mein ewiges strahlendes Licht. Du rothe, verzehrende Glut, ich will mich an Dir stärken und ich will Dich anfachen, daß Du weiß glühest und endlos Wärme und Licht schenkest und Leben weckest. Ich will dich umarmen und Dein Blut saugen aus weißer Brust. Meine Seele ruft Dich, sie lechzt nach Dir, komm, ich brauche Dich. Aber es fällt doch ein Schatten auf mein unendliches Licht, ich weiß es, komme nicht, mein Lieb. Leb wohl unendliches Liebling, leb wohl.
Tu bezgala mīļā, cik tas tomēr ir brīnum jauki! Svētlaimīgo dvēseles mīlulīt, Tu esi tik skaista un laba, bet es biju tik nejauks un nespēju rast sev mirkli saulaina noskaņojuma, lai Tev, mīļā, aizrakstītu. Es negribēju apbēdināt savu balto puķi - Tu taču esi tik trausla, un pat vieglākā vēsmiņa Tevi sāpīgi aizskar, un lai nekrīt ne mazākā ēna uz manu mūžīgi starojošo gaismu. Tu sarkanā rijīgā kvēle, es gribu Tevī ņemt spēku, gribu Tevi no jauna iekvēlināt baltā liesmā, lai Tu dāvātu bezgala siltumu un gaismu un modinātu dzīvību. Es gribu Tevi skaut un sūkt asinis no Tavām baltajām krūtīm. Mana dvēsele sauc pēc Tevis, tā Tevis alkst, nāc, Tu esi man vajadzīga. Bet ēna jau krīt uz manu bezgalīgo gaismu, es zinu to, nenāc, mana mīļā. Dzīvo sveika, mana bezgala mīļotā, dzīvo sveika.
Vēstule vācu valodā (59068). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 211.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").
]]>