[Lieb]lingchen, mein junges, süsses Weibchen, mein neues Evangelium, wie ich Dich liebe, wie ich Alles an Dir liebe, auch das Zittern für Dich. Wie ich jedes Stäubchen beneide, dass sich auf Dich setzt. Du Goldenes Liebling, wie sollte ich nicht gemerkt haben, dass Du ein Namchen immer schreibst, aber Du sollst mir nie besseres Namchen geben, Zukchennamchen. Hast Du wieder bemerkt, wie bei mir überall E. R. Uz sehen ist, u. so oft ich vorübergehe, küsse ich die Buchstaben u. bete zu Liebling. Wie diese Liebe zu Dir doch alles erfüllt, alles umfasst. Und jetzt soll es noch mehr werden.
Mīlulīt, manu jauno, saldo sieviņ, manu jauno evaņģēlij, kā es Tevi mīlu, kā es mīlu visu pie Tevis, arī drebēšanu par Tevi. Kā es apskaužu katru puteklīti, kas uz Tevis nosēžas. Zelta mīlulīt, kā lai es nebūtu pamanījis, ka Tu vienmēr raksti vienu vārdiņu, bet Tev nevajag man nekad dot labāku vārdiņu, mīļvārdiņu. Tu atkal esi pamanījusi, ka pie manis visur ir redzams E. R.,[1] un ikreiz, kad es eju garām, es skūpstu šos burtus un pielūdzu mīlulīti. Kā gan šī mīlestība uz Tevi visu piepilda, visu apstaro. Un tagad jābūt vēl vairāk [vēstulei nav turpinājuma]
Vēstule vācu valodā (18490). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 214.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").
[1] Aspazijas (Elzas Rozenbergas) iniciāļi.
]]>