Poēma "Saules meita" ir pirmais no Aspazijas daiļrades sākuma perioda liroepikas darbiem. Dzejniece to raksta savā mājskolotājas darba laikā un 90.gadu sākumā nosūta žurnāla "Austrums" redakcijai. Izdevēji to uzskata par mākslinieciski nevērtīgu un noraida. 1894.gadā, kad Aspazija jau guvusi panākumus ar "Vaidelotes" uzvedumu, "Austruma" izdevējs Jēkabs Draviņ-Dravnieks izdod poēmu gan žurnālā, gan grāmatā. Poēmā dzejniece vēl skaidrāk nekā dzejā cenšas tvert pasauli filozofiskā skatījumā un runāt par labā un ļaunā cīņu, spēju ziedoties mīlestības vai idejas vārdā. "Saules meitā" saskatāmi jaunās autores agrīnie literārie iespaidi. Poēmā ieskanas Andreja Pumpura "Lāčplēsis" un tautiskā romantisma laika dievības, J.V.Gētes "Fausts" un sengrieķu kultūra. Mākslinieciskā ziņā tā nesasniedz labāko lirisko dzejoļu līmeni. No šodienas viedokļa piesaista emocijas, kurās var apjaust nākamo dzejnieci. Galvenajā varonē var saskatīt vēlāko Aspazijas tēlu iezīmes. Saules meita ir Liesmas ("Ragana") un Gunas ("Sidraba šķidrauts") priekštece. Šajās rindās mēs dzirdam pašu Aspaziju, kas tikko pleš spārnus lidojumam:
Burās dveš man mīlestība,
Drošums, spēks man vadoņi,
Sirdī kvēlo ilgošanās,
Mani spārni pacelti.-
]]>