Luga iecerēta gadsimtu mijā un uzrakstīta 1900.gadā Rīgā un Slobodskā. Šī divcēlienu drāma noslēdz reālistisko lugu virkni ("Zaudētas tiesības", "Neaizsniegts mērķis"). Pēc darba un izglītības problēmu risināšanas iepriekšējos darbos šajā psiholoģiskajā drāmā Aspazija runā par laulību un morāles jautājumiem. Tajā tēlotas jaunas meitenes izjūtas, kuru tēvs ar varu izprecina nemīlamam vīram. Kāzu vakarā, aptverot savu beztiesību, un bailēs no nākotnes viņa noslīcinās. Šajā drāmā Aspazija ieskicē autobiogrāfiskus motīvus. Galvenās varones vārdā Zete, kura iesaukta par Zeltīti, viņa iekodē vienu no saviem vārdiem - Lizete. Mājas ar dīķi raisa paralēles ar Daukšām. Kaut arī faktu materiāls par dzejnieces laulībām atšķiras, viņa tēlo jaunas meitenes emocijas, saskaroties ar dzīves nežēlību. Kritika saskata protestu pret sievietes beztiesību. Tomēr šajā lugā mazāk skan tieša, asa sabiedrības kritika, vairāk poētisks tēlojums, kas saskarē ar realitāti izraisa traģēdiju. "Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē" 1911.gadā Andrejs Upīts Zeltīti raksturo kā vienu no "visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem sieviešu raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule uzplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko nosnidzis mīksts balts sniedziņš. Piedur kāju - paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu - kūst un plok." Uz lielajām skatuvēm "Zeltīte" neparādās, toties ar lieliem panākumiem to iestudē amatieru trupas. Drāma publicēta 1901.gadā žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Skatoties no Aspazijas literārā mantojuma viedokļa, šī psiholoģiskā drāma ir kā īsa poētiska epizode, kas pārvēršas traģēdijā un atklāj autori gan kā dzejnieci, gan dramatiķi.
]]>