(Tulkojuši Aspazija un Rainis)
Gēte bija viens no mīļākajiem un tuvākajiem Raiņa dzejniekiem no agras jaunības. Viņu saista ne tikai Gēte - dzejnieks, bet arī filozofs, zinātnieks, erudīta personība. Doma par "Fausta" tulkojumu Rainim radās jau ģimnāzijas gados, kad viņš to iekļauj iecerēto tulkojumu sarakstā. Studiju laikā Rainis atdzejo dažus šī darba fragmentus. 19.gs. 90.gadu vidū izdevējs Pēteris Zālīte piedāvā Aspazijai, kura jau ir pazīstama dzejniece, tulkot Gētes traģēdiju, bet viņa atsakās, šaubīdamās par savu piemērotību šī filozofiski sarežģītā darba veikšanai. Tomēr Rainis pierunā viņu to uzņemties un apņemas pats tulkot "Faustu", kaut arī viņu tajā laikā pazīst tikai kā juristu un laikraksta redaktoru. Novērtējot Aspazijas ieguldījumu "Fausta" tulkojuma tapšanā (atsevišķu fragmentu tulkošana, rediģēšana, komentāru gatavošana), tas tomēr uzskatāms par Raiņa darbu un vēlāk publicēts tikai ar viņa vārdu. Tulkošanas darbs uzsākts 1896.gada sākumā un pabeigts 1897.gadā Paņevežas, Liepājas un Rīgas cietumos. Viss "Fausta" atdzejojums pirmoreiz publicēts "Mājas Viesa Mēnešraksta" 1897.gada 1.-12. numurā. Grāmatā ar greznām ilustrācijām un vinjetēm "Fausta" atdzejojums iznāk 1898.gadā. Gētes lielā darba iznākšanai latviešu valodā ir nenovērtējama nozīme latviešu kultūras veidošanās procesā un valodas attīstībā. "Fausta" atdzejojums apliecina Raiņa dzejnieka talantu un filozofisko uzskatu briedumu. "Fausts" ir līdzās, kad Rainis domā par nākotnes cilvēku un jaunas nākotnes sabiedrības modeli. Dzejnieks ir pārliecināts, ka šī darba integrēšana savā kultūrā ir katras Eiropas tautas kultūras attīstības procesa nepieciešamība, jo ietver sava laika garīgos sasniegumus un atziņas. 1926.gadā Rainis domā par jaunu epu, par savu 20.gs. Faustu. Šāds darbs paliek neuzrakstīts, tomēr "Fausta" tēmu ietekme jūtama gan Raiņa ("Uguns un nakts", "Ave sol!"), gan Aspazijas ("Ragana", "Saules meita") darbos. Raiņa personā ir atrasts dzejnieks un filozofs, kurš spēj ne tikai pārtulkot, bet radīt adekvātu poēzijas veidolu Gētes mūžam jaunajām idejām. Šis darbs prasa arī jaunu valodu. Rainis meklē vārdnīcās, atdzīvina senus un maz lietotus apvidvārdus, dod tiem jaunas īsākas formas. Pēc Raiņa tulkojuma latviešu valoda vairs nav tāda, kā iepriekš. Valodnieku attieksme ir kritiska. Izvēršas plaša polemika, kurā pret Raini uzstājas Kārlis Mīlenbahs un Jēkabs Dravnieks. Valodas novatorismu izprot un atbalsta Teodors Zeiferts, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upīts. Tulkojumiem ir tendence novecot. Ne visi jaunvārdi ir kļuvuši par valodas sastāvdaļu, satīriski ironiskajām rindām ir iespējams atrast precīzākus tulkojumus, tomēr filozofiskā dziļuma un plašuma tēlojums, visaptverošas individualitātes - Fausta lepnā "es" izpausmēs Rainis nav pārspēts. Viņa "Fausta" tulkojums ir dzīvs vēl šodien. Par to liecina arī 1997. gadā notikusī tulkojuma simtgadei veltītā plašā starptautiskā konference.
]]>