Vakar, kad Tu no manis aizgāji, es atkal dabūju papilnam uzbrukumu.[1] Bet es biju pret to tik nejūtīga, ka es būtu varējusi saņemt vēl lielākas rupjības, un tās man būtu izklausījušās kā glāsti. Ko ārpasaule man var padarīt! Man krūtīs skan sudraba zvaniņš. Tas zvana augšāmcelšanos.
Šodien pat, kad es gāju uz redakciju, man bij, it kā mani kāds uz rokām nestu, tik viegla es sevī jutos. Un es ar tik muļķīgi laimīgu seju uzskatīju cilvēkus, kas man nāca pretī, it kā man būtu par kaut ko katram jāpateicas. Vai kaut kas jauns, nekad nedzirdēts jāpasludina.
Man jābeidz, citādi vēstulei nav nekādu beigu, jo es dzirdu atkal sudraba zvaniņu. Uzmini, kas tas ir!
Vēstule. Oriģināls nav atrasts. Pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1326.lpp. (bez datējuma). Publicēta arī RuA, 46.lpp. (bez datējuma); RGGr, 1977, 23.-25. lpp. (ar datējumu "[1894. gada] maijā").
[1] Vēstules publikācijai RuA Aspazija pievienojusi paskaidrojumu: "Par te minētiem uzbrukumiem jāsaprot literāriskie."
]]>