"Pūt, vējiņi!" ir viena no iemīļotākajām un populārākajām Raiņa lugām. Tā sarakstīta 1913.gadā Šveicē, Kastaņolā. Pamudinājums sākt darbu pie jaunas lugas radās 1912.gada rudenī, kad Rainis no Pēterburgas saņēma Pēterpils Latviešu labdarības biedrības uzaicinājumu rakstīt lugu biedrības 35 gadu jubilejai. Tas dod iespēju viņam izteikt "visas savas sastrēgušās dzimtenes ilgas". Dziesmas "Pūt, vējiņi!" teksts ieskicē Ulda tēlu, bet maigā melodija atklāj Baibas kautro dvēseli. Darba galvenais ierosmes avots ir latviešu tautas dziesmas. Rainis to uzsver, dodot darbam žanra apzīmējumu "Tautas dziesma". Studijām izmantotas Krišjāņa Barona un Henrija Visendorfa "Latvju dainas" un Āronu Matīsa izlase "Mūsu tautas dziesmas". Rainis atzīmē dziesmas par tautu meitas daiļumu, dziedāšanu, sērdienīti, maltuvi un malšanu, Daugavu, par sievas iegūšanu ar varu un viltu, par līgavaini dzērāju un līgaviņu, kas bailēs no dzērājpuiša ielec upē. Lugā iekļauti tautas dziesmu fragmenti un pārfrazējumi, izmantoti tautas dziesmu tēlainības līdzekļi un pantmēri. Tēlu sistēmā var saskatīt tautas dziesmu sērdienītes, mātes meitu, tautu dēla, meitu mātes un saimnieces iezīmes. Sižetu veido precinieku ierašanās lauku sētā, kurā dzīvo divas mātes meitas un sērdienīte. Tomēr Rainis tautas dziesmas formai nepakļaujas pilnībā, bet variē to atkarībā no saviem mākslinieciskajiem nodomiem. Varoņi uztverami kā reāli cilvēki, kas darbojas reālā vidē. Tēli būtiski atšķiras no folkloras lietojuma. Jauns motīvs ir bārenītes Baibas uzupurēšanās, atsakoties no savas mīlestības. Viņa dodas nāvē, jo nespēj veidot savu laimi, pārkāpjot citu cilvēku nelaimēm. Baiba kļuvusi par kautrā, trauslā maiguma simbolu. Tautu dēls Uldis, "kas nāk pār Daugavu ar baltām putām", simbolizē strauju, rupju spēku. Tas ir rīta vējš, kas nolauzis Baibiņas egli. Prologā Rainis raksturo abus varoņus:

Baibu -

"Kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs:

To smalko skaistumu un kautrību"

un Uldi -

"Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā

Un visu pasauli iet apkārt gāzt,

Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās,

To smalko skaistumu un savu laimi."

Piezīmēs Rainis atklāj lugas pamatideju - maiguma un varmācības pretstatu: "Universāli konflikti starp vīrieti un sievieti. Kaislība un nopietnas un svētas dabas jūtas". Nākotnei ir nepieciešama šo pretstatu vienība. Lai kļūtu par jaunas pasaules cēlāju, spēkam ir jāapvienojas ar dvēselisku maigumu, tāpat kā maigumam ir nepieciešams spēks. Lugas pirmais izdevums iznācis 1913.gadā Pēterburgā, Anša Gulbja izdevniecībā. Pirmizrāde notika Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības jubilejas svinībās 1913.gada oktobrī. Pirmā izrāde profesionālā teātrī bija 1914.gada janvārī Jaunajā Rīgas teātrī (režisors - Aleksis Mierlauks, scenogrāfs - Jānis Kuga, Lomās: Uldis - Eduards Smiļģis, Baiba - Mirdza Šmithene). "Pūt, vējiņi!" ir vispopulārākā, visvairāk iestudētā latviešu autoru luga ārzemēs. Īpašu popularitāti tā ieguva Raiņa simtgades gadā (1965) bijušajā Padomju Savienībā. Tā tulkota vācu, lietuviešu, igauņu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, moldāvu, armēņu, čuvašu u.c. valodās. Divi komponisti radījuši operas "Pūt, vējiņi!"- Felicita Tomsone (1960) un Arvīds Žilinskis (1977). 1973. gadā tapusi Rīgas kinostudijas filma "Pūt, vējiņi!" (režisors Gunārs Piesis, Uldis - Ģirts Jakovļevs, Baiba - Esmeralda Ermale). Imanta Kalniņa mūzika filmai ir kļuvusi par patstāvīgu mākslas vērtību. Arī šodien Latvijas teātros "Pūt, vējiņi!" samērā bieži parādās uz skatuves. Par īpašu notikumu kļuvis mūzikls "Pūt,vējiņi!" Liepājas teātrī (Kārļa Lāča mūzika, Jāņa Elsberga teksti, režisors Dž.Džilindžers).