Krājumu "Vētras sēja" Rainis sakārto 1905.gada pavasarī. Atceroties šīs pavasara dienas, Rainis raksta: "Vētras sējā" sakopoti dzejoļi, kuri radušies jūrmalā priekšrevolūcijas laikā, 1903. un 1904.gados, kad bija nobriedis brīdis un visi dvašojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905.gadu. Priekš Krievijas carības nelaimīgi, priekš brīvības laimīgi nobeigtais japāņu karš deva mums iespēju pirmoreiz brīvi uzelpot, un visus pārņēma nevaldāma prieka un gaidu sajūta. Kad es tagad pārlasu senos dzejoļus, tad mani pārsteidz, cik gars viņos ir jautrs un pārgalvīgi priecīgs. Man jābrīnās, ka cilvēks tik priecīgs spēj būt; bet tāds būtu viņa pienākums. Pirmā lielā ziņa toreiz pārsteidza mani jūrmalā un agrā pavasarā, un jūras un pavasaras ainas un domas visur spraucas vidū un aizrauj dzejoļus." Krājuma manuskriptu Rainis iesniedz cenzūrai, bet cenzēšana ieilgst. Lai dzeja ātrāk nonāktu pie lasītāja, dzejnieks nolemj to publicēt kā "Pēterburgas Avīžu" literāros pielikumus un dod nosaukumu "Laika šalkas". Maijā iznāk trīs pielikumi, kas aptver krājuma pirmo nodaļu, un tad apraujas. Dzejoļu saturs un nelabvēlīgā situācija izraisa cenzūras reakciju. 1905.gada vasarā Rainis turpina darbu pie krājuma veidošanas un iesniedz to no jauna cenzoram. Pēc atļaujas saņemšanas grāmata iznāk 1905.gada oktobra otrajā pusē. To izdod Jānis Ozols, kuru pēc dažiem mēnešiem nošauj soda ekspedīcija. Šajās vētrainajās dienās "Vētras sēja" skan arī no skatuves. Pirmais šos dzejoļus deklamē slavenais aktieris Rūdolfs Bērziņš lielā tautas sapulcē, vēlāk to turpina Jēkabs Duburs un Biruta Skujeniece. Tomēr šī dzeja nav aizšalkusi ar tām trauksmainajām dienām, kad rakstīta. Kad mēs nonākam jauna laika pagrieziena punktos, šī dzeja ieskanas no jauna un uznes mūs viļņa virsotnē. Tā tas notika Atmodas laikā. Dzejoļi "Jaunais laiks", "Tā nepaliks", "Pavasaras vētra" atguva savu aktualitāti. Bet mēs to varam izjust arī dabas atmodā, zemei pagriežoties uz pavasara pusi, vai savas dzīves pagrieziena punktos.
]]>