Dzejoļu krājums "Izplesti spārni" sacerēts Šveicē, bet publicēts, atgriežoties dzimtenē. Grāmatas apakšvirsraksts to precīzi norāda: Dzejas 1908-1918. Šis ir viens no nozīmīgākajiem Aspazijas lirikas krājumiem, kas lielās līnijās aptver visu Šveices laiku un parāda personību visās tās pretrunās un jūtu daudzveidībā. Tieši šajā darbā dzejniece visvairāk tuvojas Raiņa pasaules skatījumam "Galā un sākumā". Aspazija ved savu varoni no bijušajām cīņām un vētrām pirmajās nodaļās "Toreiz" un "Baltā tauta" uz jaunu atmodu. Lai kāda būtu pagātne, Aspazija tic nākotnei: "Mums atkal spārnos jāceļas /.../ Bez spārniem mums ir jālaižas!" Dzejoļu krājuma centrālā daļā dabas izjūtas savijas ar liriskā varoņa pārdzīvojumiem un mīlas jūtām. Viens no spilgtākajiem ir divu personību kontrastu un vienības tēlojums augstā mākslinieciskā līmenī dzejolī "Es un tu", kur viegli uztvert Aspazijas un Raiņa gara pretmetus:
"Krīt upe no kalnu augšienes,
Un bezdibens gaida: "Te esmu es!"
Augstums ar dziļumu:
Es un tu.
…
Kad sarkans vakars ir piepildīts,
Pār mūžības kalniem aust bāli zaļš rīts,
Gals tiekas ar sākumu:
Es un tu."
Nodaļās "Raud rudens" un "Naktī, dziļā naktī" dzejniece iziet caur traģiskām un rezignētām noskaņām, bet grāmata noslēdzas ar nešaubīgu ticību jaunatnei un nākotnei nodaļā "Jaunie argonauti". "Izplesti spārni" iznāk Anša Gulbja izdevniecībā Rīgā 1920. gadā.
]]>