1905. gads ir kulminācija Raiņa un Aspazijas dzīvē. Pēc trimdas gadiem dzejnieki ir kopā dzimtenē. Viņi būvē māju Jūrmalā. Ir sācies jauns gadsimts ar jaunām cerībām dzīvei, mākslai un Latvijas nākotnei. Abi dzejnieki ir radoša pacēluma noskaņās. Folklora, mīti, Nībelungu dziesmu cikls, Riharda Vāgnera mūzika un jaunās drāmas idejas - tas viss ir sēkla daiļradei. Dzejnieku kopīgās "Nākotnes cilvēka" teorijas var realizēties simbolisku drāmu formā. "Drāma ir tā augstākā mākslas forma, kur indivīda "es" sajūta paplašinājas par pasaules visjūtu, kur cilvēka dvēsele jau pati top par pasauli. Indivīds nebūtu indivīds, ja viņa mērķis nepaceltos pār viņu pašu pāri, izaugdams par ideālu, par jaunu ideālu," raksta Aspazija "Estētiskās piezīmēs par divām Raiņa lugām". To pašu var teikt par viņas drāmām. Aspazija smeļas sižetus pagātnē, lai uz to pamata radītu jaunu nākotnes pasauli. Dzejnieci nodarbina jautājums par mākslinieka misiju sabiedrībā, par mākslas īpašo uzdevumu cīņu un pārvērtību laikā. Aspazijas drāmas galvenā varone Guna ir mākslinieka iemiesojums. Aspazijas drāma rakstīta 1901. un 1902. gadā. Drāmā saplūst vairāki slāņi - simboliskais un psiholoģiskais. Sidraba šķidrauts un Gunas spējas caur to redzēt pagātni un nākotni iekļaujas simbolisma tēlainībā, tomēr viņu nevar pieņemt kā abstraktas parādības personificējumu. Gunas un Normunda mīlas attiecības un lūzums Gunas personībā atklāj sarežģītas psiholoģiskas nianses. Drāmas tēlainā dzeja vienlīdz labi skan aicinājumā pretī mērķiem un ideāliem un Gunas dvēseles atainojumā. 1905. gadā visas kultūras dzīves centrā ir Aspazijas drāmas "Sidraba šķidrauts" triumfālās izrādes Jaunajā Latviešu teātrī. Gunu tēlo Otīlija Muceniece. Notikumi uz skatuves sasaucas ar dienas notikumiem un paceļas citā kvalitātē. Sarkanais atriebības šķidrauts un degošā tirāna pils ir uz viena viļņa ar 1905. gada degošajām muižām un mītiņiem. Tādu saskaņu ar laikmeta strāvojumiem un tik augstu sabiedrisku pacēlumu Aspazijas dramaturģija nav sasniegusi nekad. Šajā gadā iznāk arī drāmas publikācija grāmatā Jāņa Ozola izdevumā. "Sidraba šķidrauts" gadu gaitā iestudēts gan Dailes teātrī, gan Liepājas teātrī, gan 21. gadsimtā Jaunajā Rīgas teātrī. Aspazijas drāmu angļu valodā tulkojusi Astrīda Stānke. 1982. gadā Londonā varēja redzēt Baņutas Rubesas iestudējumu. Gadsimtu mijā Aspazijas varone uznāca uz Operas skatuves Jura Karlsona baletā "Sidraba šķidrauts". Kādas asociācijas "Sidraba šķidrauts" izraisa pēc gadsimta? Vai drāmā skanošās domas atbalso arī mūsu jūtas? Guna savā monologā saka:
Ja mana balss jums dziļi sirdī noskan,
Ja tā jūs modina un satricina,
Tad viņas spēks ir tikai izteikt to,
Kas, neizteikts ikkatra krūtīs dus.
]]>