Pēdējais Aspazijas dzejoļu krājums "Zem vakara zvaigznes" iznāk gadu pirms dzejnieces nāves 1942. gadā. Tā lielākā daļa sastāv no agrāko krājumu ("Izplesti spārni", "Dvēseles ceļojums" u.c.) dzejoļiem, kas izceļ darba filozofisko līniju. Okupācijas laiks ir smags gan fiziski, gan garīgi ne tikai dzejniecei, bet visai tautai. Aspazija tēlo smagās kara ainas dzejoļos "Sarkanota saule lēca", "Dzimtene", "Saulīt, saulīt". "Zem vakara zvaigznes" ir spēcīgas un dziļas personības atvadu grāmata. Aspazija skatās pretī nāvei ar mierīgu un skaidru skatu. Zūd robeža starp būt un nebūt, starp pasaciņu un īstenību. Dzejniece saista nodzīvoto mūžu ar pasaules ritējumu:
"Visi pretstati, cik asi,
Griežas ap to pašu asi.
Nešķiras nekādā plaismā:
Beidzot visi saplūst kopā
Vienā lielā mūža gaismā."
Krājumu iezīmē Vāgnera vakarzvaigznes motīvs. Tas skan tīri un apskaidroti. Vakarzvaigznei aizejot, līdzi aizies arī cilvēks. Tomēr Aspazija arī šajā grāmatā nedzīvo skumjā rezignācijā, bet apzinās personības spēku, kura visu mūžu tiekusies pēc ideāla un harmonijas. Viņai ir tiesības teikt:
"Vai visa dzīvotā dzīve,
Kas celta labā un dailē,
Nav augoša piramīda,
Kas nobeidzas augstākā smailē?"
"Zem vakara zvaigznes" iznāk izdevniecībā "Latvju grāmata" 1942. gadā ar Niklāva Strunkes ilustrācijām.
]]>