Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi" sarakstīta Šveicē ilgā laika periodā. Nevienas citas lugas sacerēšana neprasīja Rainim tik daudz pūļu, enerģijas un laika kā "Jāzeps". Pirmās ieceres par traģēdijas tapšanu radušās jau 1906. gadā. Aktīvākais darbs rit 1912. un 1913. gadā. Darbs tika pabeigts 1914. gadā, kaut arī atsevišķi precizējumi un papildinājumi turpinājās līdz pat 1919. gadam. "Jāzeps un viņa brāļi" ir viens no Raiņa izcilākajiem dramatiskajiem darbiem. Tajā iekļauts daudz personisku pārdzīvojumu, pārdomu un atziņu. Rakstot lugu, viņš risina savas dzīves smagākās problēmas - biedru nodevību pēc Jaunās strāvas sagrāves, gadiem ilgi nēsāto netaisnības sajūtu, atriebes un piedošanas pretrunas. Sižetu Rainis pārņem no Bībeles pirmās Mozus grāmatas. Leģenda par Jāzepu dod iespēju runāt par pašiem būtiskākajiem cilvēces jautājumiem. Jāzeps ar savu sapni par jaunu pasauli izraisa brāļu naidu un nežēlīgu izrēķināšanos. Iemests bedrē un pārdots verdzībā, viņš nonāk Ēģiptē. Šeit Jāzeps sasniedz augstu stāvokli un pavisam citā statusā sastopas ar brāļiem, kuri ierodas Ēģiptē, meklējot pārtiku bada gadā. Kādas veidosies viņu jaunās attiecības? Atšķirībā no Bībeles Jāzepa, kurš mierīgi pieņem Dieva gribu, Raiņa Jāzeps ir pretrunu pilns cilvēks, ļoti cilvēcisks un sarežģīts. Tieši tas viņu padara tik tuvu un saprotamu lasītājiem un skatītājiem. Jāzeps ir cilvēks ar savām sāpēm, ilgām, mīlu un naidu. Viņš vēlas taisnību, kaut arī būtu jālauž reālās pasaules balsti. Tā ir aktīva humānisma atziņa:
"Kas piedot ir?
Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?
Nē, ļaunu vērst par labu, tas ir piedot."
Jāzeps grib gūt atbildes uz pašiem globālākajiem pasaules eksistences jautājumiem. Tas nav iespējams viena cilvēka dzīves ietvaros. Traģēdijas noslēgumā viņš savu ceļu redz aiziešanā no dzīves. Visums un mūžība ir tās dimensijas, kur Jāzeps cer nonākt saskaņā ar sevi un pasauli. Jāzepa dzīvē bijušas divas sievietes. Viens no skaistākajiem Raiņa tēliem - Dina, ziedojoties sniedz Jāzepam mīlu, kas kļūst par spēka un garīgās atskaites punktu visai viņa dzīvei. Asnate ar savu maigo mīlu ir balstījusi Jāzepu visus ilgos svešatnes gadus.
Traģēdijā izmantoti vēstures materiāli par senebreju un ēģiptiešu dzīvi. Tomēr Rainis neievēro precīzi noteiktas laikmeta robežas, bet rada videi un laikam atbilstošu atmosfēru. Traģēdijai ir skaidra, klasiska dramatiskā uzbūve, kur savijas psiholoģiskais slānis ar filozofisko. Jāzepa tēmu izmantojis arī Tomass Manns savā plašajā tetraloģijā.
Karš aizkavē lugas izdošanu. Pēc fragmentu publicēšanas periodikā "Jāzeps un viņa brāļi" grāmatā iznāk Anša Gulbja apgādā 1919. gadā. Aspazija tulkojusi traģēdiju vācu valodā (1921). Luga tulkota arī angļu, krievu, igauņu un itāļu valodās. Uz skatuves "Jāzeps un viņa brāļi" uznāk 1920. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Aleksis Mierlauks). Jāzepu tēlojuši Jānis Ģērmanis, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Eduards Smiļģis, Žanis Katlaps, Jānis Paukštello. 2000. gadā "Jāzeps un viņa brāļi" tika iestudēts Stokholmas teātrī Orion.
]]>