žurnāls «ROSME»
Jūnijs, 2021
Žurnāla «Rosme» izdevējs ir Latvijas Neredzīgo biedrība, un tas ir Latvijas valsts apmaksāts sociālās rehabilitācijas pakalpojums cilvēkiem ar redzes invaliditāti.
Žurnāls «Rosme» un tajā iekļautā informācija ir Latvijas Neredzīgo biedrības īpašums un autortiesību objekts.
Žurnāla «Rosme» kopēšana, izplatīšana, pavairošana, pārpublicēšana vai izmantošana komerciālos nolūkos ir Autortiesību pārkāpums, un persona, kura neievēro šo noteikumu, var tikt saukta pie Latvijas Republikas normatīvajos aktos paredzētās atbildības.
Latvijas Neredzīgo Biedrībai 95
Latvijas Neredzīgo biedrības 2020. gada darbības pārskata 4. daļa
Rehabilitācijas centra Jūrmalas klienti izbrauc zaļumos
Cilvēks blakus Aleksandrs (nobeigums)
Rīgas Sociālā dienesta atbildes uz aktuāliem jautājumiem
Akceptēta septiņu gadu programma materiālās nenodrošinātības mazināšanai
Anitas Bērziņas darbu izstāde Ventspils bibliotēkā
Latvijas Neredzīgo sporta savienībā
LNSS 2020. gada individuālais un komandu un organizāciju reitings
Žurnālā iekļauto fotogrāfiju apraksti
Ilgvars Hofmanis
Kad 1926. gada 16. jūnijā reģistrēja Latvijas Neredzīgo savienību LNS, mūsu valsts teritorijā jau bija sperti nozīmīgi soļi cilvēku ar redzes zudumu rehabilitācijā. Jau kopš 1872. gada Rīgā darbojās neredzīgo skola, kopš 1883. gada speciāli pielāgotas darbnīcas, kopš 1893. gada darba patversme, kopš 1913. gada veco ļaužu patversme u. c. Visas šīs iestādes atradās Strazdumuižā un veidoja tā dēvēto Neredzīgo institūtu.
1922. gadā jaunizveidotā Latvijas valsts pārņēma Neredzīgo institūtu savā pārziņā, par tā apsaimniekotāju ieceļot Apgādes, vēlāk Tautas labklājības, bet kopš 1925. gada Labklājības ministriju. Jāpiekrīt neredzīgo un vājredzīgo kustības pētniekam Robertam Malvesam, kurš stāvokli 19. gs. otrajā pusē raksturojis kā tādu, kurā cilvēki ar redzes zudumu vēl aizvien bija objekti citu vairāk vai mazāk labvēlīgu ļaužu rokās.
Nedz tas, nedz viss līdz 1926. gadam paveiktais neapmierināja LNS dibinātājus. Masieris Kārlis Kauliņš ar saviem četriem domubiedriem un viņu tuvākie sekotāji sapņoja paši par «savām skolām un uzņēmumiem». Viņu darbošanās bija tipiska jaunā laikmeta parlamentārās demokrātijas un jaunās, neatkarīgās Latvijas iezīme. Par savu dzīvi LNS līderi nebūt nebija sajūsmā. Neapmierinātība bija nozīmīgs katalizators, kas lika izvirzīt varas pārstāvjiem prasības un izsauca konservatīvās sabiedrības daļas nosodījumu. Uzskata, ka starpkaru laikā (1926. un 1931. gadā) notikuši divi LNS kongresi.
Zīmīgi, ka, politiskajiem režīmiem mainoties, nevienam no tiem nav izdevies likvidēt lielāko un ilgāku laiku Latvijā vienīgo neredzīgo un vājredzīgo cilvēku organizāciju. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas apvērsuma ceļā nodibinājās 1934. gada 15. maijā, sākotnēji mēģināja apvienot LNS ar biedrību «Filantropija». Divu gadu laikā LNS līderiem savās vēstulēs izdevās pierādīt, ka «Filantropijas» valdē vairākums dalībnieku ir redzīgi un nesapratīs neredzīgo specifiskās vajadzības. Kad 1937. gadā LNS vadību pārņēma Jēkabs Āriņš, viņš laikam pratis atrast ar režīmu kopēju valodu, jo savā amatā noturējās veselus 3 gadus līdz pat padomju okupācijai. Visi viņa priekšteči parasti palika amatā tikai vienu gadu. Tomēr autoritāriem režīmiem grūti samierināties ar sabiedrisko organizāciju dažādību. Visas savienības Latvijā nolēma pārdēvēt par biedrībām. Organizācija ar nosaukumu «Latvijas Neredzīgo biedrība LNB» reģistrēta 1940. gada 11. jūlijā jau okupētajā Latvijā, bet reģistrācijas dokumenti iesniegti vēl pirms okupācijas. Vācu okupācijas laikā, šķiet, lietots nosaukums «Latvijas Neredzīgo savienība». No 1941. līdz 1944. gadam to vadīja masieris Jēkabs Krastiņš, bet no 1944. līdz 1945. gadam izcilais multiinstrumentālists, skolotājs Voldemārs Sulainis.
Pēc Otrā pasaules kara, atjaunojoties padomju okupācijai, sākotnēji lietots nosaukums «Latvijas Neredzīgo biedrība», bet kopš 1946. gada «Latvijas PSR Neredzīgo biedrība». 1949. gadā LNB pārņēma Neredzīgo institūta darbnīcas Rīgā, no kurām ar laiku izdevās radīt rūpniecības uzņēmumu. Līdzīgi uzņēmumi izveidoti arī Cēsīs, Daugavpilī un Liepājā. Ar nolūku nevēlos ilgāk kavēties ne pārāk senajā pagātnē. Daudziem lasītājiem par šiem laikiem būs pašiem savas atmiņas. Jauniešiem, kuriem šādu atmiņu trūkst, nav grūtību sazināties ar vecākiem likteņa biedriem, īpaši, ja šie jaunieši apmetušies minēto pilsētu vēl aizvien stiprajās kopienās.
Svarīgāki šķiet divi citi jautājumi:
1. Kā tālāk attīstīt LNB?
2. Kā apzināt un popularizēt tās mantojumu?
Gatavojoties 100. gadskārtai, nākamajos piecos gados par to būtu vērts padomāt, taču tā jau būs citu rakstu un cita autora tēma.
Latvijas Neredzīgo biedrība
Strazdumuižas Dienas centrs
Dienas centra darbību finansē Rīgas dome. Saskaņā ar līgumu Dienas centram katru darba dienu jāsniedz pakalpojums 20 klientiem, reāli pakalpojuma saņēmēju skaits ir 25-30.
Mūsu klienti ir pilngadīgi Rīgā dzīvojošie cilvēki ar redzes invaliditāti un seniori ar redzes problēmām. Pārsvarā klienti dzīvo netālu no Dienas centra atrašanās vietas Braila ielā 5 un var nokļūt līdz Dienas centram bez sabiedriskā transporta izmantošanas. Ikdienā Dienas centrs palīdz saviem klientiem atrisināt dažādus viņiem svarīgus jautājumus, lasot priekšā tekstus, kas viņiem redzes trūkuma dēļ nav salasāmi, vai gadījumā, ja klients neprot izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.
Ja nav izsludināta ārkārtējā situācija valstī, vienu vai divas reizes nedēļā notiek konkrētai tēmai veltītas nodarbības (kultūrizglītojoši pasākumi, prāta spēles, rokdarbu un ārstnieciskā Cigun pulciņu nodarbības, galda sporta spēles). Saskaņojot laikus, katru darba dienu iespējams vingrot telpās, kur atrodas skrejceliņš, velotrenažieris, zviedru siena un spēka trenažieris. Taču, ņemot vērā šī brīža ārkārtējo situāciju, iepriekš minētie pasākumi pārsvarā ir pārtraukti, un darbs notiek individuāli sazvanoties ar klientu, sniedzot atbalstu un palīdzību dažādos sociālajos jautājumos un veicot ārstnieciskā Cigun vingrojumus attālināti. Rīgas Sociālajam dienestam un Labklājības departamentam esam snieguši priekšlikumus atļaut pieņemt klientus klātienē pēc iepriekšējā pieraksta, jo ir darbības, ko veikt no attāluma ir apgrūtinoši vai neiespējami.
Iestājoties ārkārtējai situācijai, ierastajā nodarbību laikā (trešdienās plkst. 13.00) klausītājiem tiek priekšlasīti raksti no Latvijas preses izdevumiem. Lai gan izlasītā teksta apspriešana, kas bija ierasta šajās nodarbībās, nenotiek, ieguvums ir tāds, ka nodarbību dalībnieku (klausītāju) skaits ir krietni lielāks.
SIA «Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrs»
2020. gadā SIA «LNB Rehabilitācijas centrs» sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sniedza 494 personām. Klientu sadalījums bija sekojošs:
1. Personas patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā ar diennakts uzturēšanos pirmreizējiem klientiem (63 diennaktis): personu skaits, kuras pieprasījušas pakalpojumu 64, rindā 32, personu skaits, kurām sniegts pakalpojums 32.
2. Personas patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā bez diennakts uzturēšanās un dzīvesvietā pirmreizējiem klientiem (378 stundas): personu skaits, kuras pieprasījušas pakalpojumu 62, personu skaits, kurām sniegts pakalpojums 62.
3. Personas patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā ar diennakts uzturēšanos atkārtotiem klientiem (8 diennaktis): personu skaits, kuras pieprasījušas pakalpojumu 39, personu skaits, kurām sniegts pakalpojums 39.
4. Personas patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā bez diennakts uzturēšanās un dzīvesvietā atkārtotiem klientiem (50 stundas): personu skaits, kuras pieprasījušas pakalpojumu 412, personu skaits, kurām sniegts pakalpojums 412.
Kopumā 2020. gadā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieprasījušas 577 personas (no tām 52 pieteikušās otrajam pakalpojumam, rindā uzņemtas 32 personas, unikālie klienti 525) un saņēmušas 546 personas (no tām 52 klienti saņēma otro pakalpojumu, unikālie klienti 494).
Sadalījums pa reģioniem:
Rīgas reģionā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmušas 187 personas, Vidzemes reģionā 53 personas, Zemgales 29 personas, Latgales 118 un Kurzemes 162 personas.
2020. gadā veiksmīgi apgūts pamatbudžets un papildus finansējums. Sakārtots arhīvs par 2019.-2020. gadu. Veikts telpu kosmētiskais remonts tur, kur tas bija aktuāli. Tika izremontētas divas viesnīcas dzīvojamās istabiņas Braila ielā 11, Rīgā un trīs telpas Rēzeknes filiālē. Iegādāti pieci jauni datori, kā arī citas preces (piemēram, Liepājas filiālē ledusskapis, Rēzeknes un Jūrmalas filiālē virtuves iekārtas, ūdens boilers u. c.).
LNB RC tika nodarbināti 52 darbinieki, no tiem 20 darbinieki ar invaliditāti. Pieņemot darbiniekus, priekšroka tika dota personām ar invaliditāti, ja minētā persona atbilst izvirzītajiem kritērijiem. 2020. gadā periodiski uz darba līguma pamata tika nodarbināti vēl papildus divi darbinieki ar redzes invaliditāti. Gada laikā darba attiecības izbeidza trīs pamatštata darbinieki.
Regulāri tika sniegta informācija par RC aktivitātēm mājaslapā, iestādes Facebook profilā. RC piedalījās sabiedrības informēšanas pasākumos, sadarbojās ar Latvijas Universitātes P. Stradiņa Medicīnas koledžas studentiem programmā Sociālais rehabilitētājs. Tika nodrošinātas prakses vietas studentiem, nodrošināts darbs brīvprātīgajiem, tika uzņemti skolēni, studenti Ēnu dienā.
LNB Strazdumuižas klubs
2020. gadā Strazdumuižas klubā notika 5 koncerti:
13. februārī Valentīndienai veltīts koncerts. Piedalījās grupa «Epsilons», kluba vokālie ansambļi, Strazdumuižas pūtēju orķestris, kā arī viesi sieviešu vokālais ansamblis «Saulgriezes» Egila Norbūta vadībā. Ap 30 apmeklētāju;
19. februārī grupas «Duets Sandra» koncerts. Ap 30 apmeklētāju;
6. martā Starptautiskajai sieviešu dienai veltīts koncerts «Ķīmiskais elements sieviete». Piedalījās Strazdumuižas kluba drāmas un dzejas teātris, Strazdumuižas pūtēju orķestris. Ap 50 apmeklētāju;
28. jūlijā VEF Kultūras pils vokāli instrumentālā ansambļa «Kaleido» koncerts Alda Andersona vadībā, piedalījās arī grupa «Epsilons», vīru vokālais ansamblis «Senozols» un Lauris Kuzņecovs. Ap 20 apmeklētāju;
20. septembrī koncertu sniedza viesmākslinieces Ilze Kirsanova (vijole) un Jekaterina Suvorova (arfa). 11 apmeklētāji;
13. oktobrī Baltā spieķa dienai veltīts koncerts «Vēja stundā». Piedalījās grupa «Epsilons», vokālie ansambļi «Rudens roze», «Pavasara brīnumputni», «Senozols», kā arī VEF vokāli instrumentālais ansamblis «Kaleido».
Citi ieplānotie koncerti un teātra izrādes nevarēja notikt pandēmijas dēļ.
Citi pasākumi:
11. janvārī LNB Rīgas pirmorganizācijas Jaungada svētku sarīkojums;
24. februārī Rīgas modes un stila vidusskolas un «Gaismas talantu» labdarības pasākums sadarbībā ar LNB;
1. martā Servisa suņu biedrības TEODORS sapulce;
21. maijā suņa-terapeita testēšana kluba lielajā zālē;
21. maijs-3. oktobris: otrdienās un ceturtdienās projekta «Dzīves ainiņas» dalībnieku no LNB Rīgas pilsētas TO mēģinājumi;
20. jūnijā Latvijas Neredzīgo sporta savienības kongress;
22.-31. jūlijā «Gaismas talantu» bērnu nometne;
25. jūlijā mazajā zālē LNSS šaha un dambretes turnīrs;
4. augustā tikšanās ar pārstāvjiem no Jaunās konservatīvās partijas;
19. augustā tikšanās ar pārstāvjiem no Nacionālās apvienības un Reģionālās zemnieku savienības Strazdumuižas parkā;
25. augustā uzņēmēju sapulce;
29. augustā Rīgas pašvaldības vēlēšanas. Klubā kā parasti bija vēlēšanu iecirknis;
Pirmdienās, kad nebija aizliegts pandēmijas dēļ, kluba mazo zāli īrēja (izmantoja) reliģiskā organizācija «Vasaras draudze». Regulāri, kad tas nebija aizliegts pandēmijas dēļ, kluba telpās notika visu astoņu amatiermākslas kolektīvu mēģinājumi. Kluba mazajā zālē reizi nedēļā notika Dienas centra Cigun nodarbības.
Amatiermākslas kolektīvu aktivitātes ārpus Strazdumuižas kluba:
7. janvārī jauktais senioru koris «Jolanta» koncertē VSAC «Rīga» filiālē «Jugla»;
11. janvārī Strazdumuižas drāmas un dzejas teātris viesojas Vilzēnos ar Harija Gulbja lugu «Cīrulīši»;
4. oktobrī Strazdumuižas drāmas un dzejas teātris viesojas Krimuldā ar Ārijas Elksnes dzeju «Es ticu cilvēkam savam».
Strazdumuižas kluba amatiermākslas kolektīvi parasti piedalās skatēs, ikgadējos pasākumos, dažādos koncertos un sarīkojumos ārpus kluba gan Rīgā, gan visā Latvijā valsts sociālās aprūpes centros, baznīcās, kultūras namos. Diemžēl pandēmijas laikā bija jāievēro valdības noteikumi, dažādi plānotie pasākumi gan klubā, gan ārpus tā nedrīkstēja notikt.
Tiflotehnikas nodaļa
Latvijas Neredzīgo biedrības (turpmāk LNB) Tiflotehnikas nodaļā (turpmāk TN) 2020. gadā tika izsniegti 2909 tehniskie palīglīdzekļi (turpmāk TP), no kuriem 505 tika izsniegtas acu protēzes.
TP (gabalos) izdale pa grupām un apakšgrupām:
Personīgās medicīniskās aprūpes palīglīdzekļu izdale:
Asinsspiediena mērītāji ar runas funkciju 277;
Glikometri ar runas funkciju 81;
Ķermeņa termometri ar runas funkciju 148;
Ķermeņa svari ar runas funkciju 131
Mājsaimniecības palīglīdzekļu izdale:
Pārtikas svari ar runas funkciju 92;
Šķidruma līmeņa noteicēji ar skaņas funkciju 80;
Diega ievēršanas palīglīdzekļi 25
Personīgās pārvietošanās palīglīdzekļu izdale:
Taktilie (baltie) spieķi (nesalokāmi) 74;
Taktilie (baltie) spieķi (salokāmi) 94
Saziņas un signalizēšanas palīglīdzekļu izdale:
Atskaņotāji 350;
Laikrāži 368;
Specializētas datorprogrammas, kas tekstu palielina un (vai) pārvērš skaņā 26;
Gaismas (absorbcijas) filtri 69;
Datorpeles ar palielinājuma funkciju 5;
Diktafoni 20;
Pildspalvas ar runas funkciju 35
Braila raksta rāmji (komplektā grifele) 2;
Braila rakstāmmašīna 7;
Palielināmie stikli bez gaismas avota 2;
Palielināmie stikli ar iebūvētu gaismas avotu 149;
Elektroniski palielinoši palīglīdzekļi 181;
Binokulārās brilles vai teleskopiskās brilles 34;
Optiskie palīglīdzekļi (monokulārie teleskopi) 18;
Palīglīdzekļu vides uzlabošanai un novērtēšanai izdale:
Termometri klimatisko apstākļu mērīšanai ar runas funkciju 107;
Krāsu noteicēji ar runas funkciju 29
Acu protēžu izdale:
Acu protēzes: 505
2020. gadā TP saņemšanas rindā stājās 3101 persona, no kurām 527 personas stājās rindā acu protēžu saņemšanai. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, 2020. gadā rindā stājās par 81 personu vairāk. Rindā uz 2021. gada 1. janvāri bija 319 personas, no kurām 18 personas bija rindā acu protēžu saņemšanai.
TN 2020. gadā veica izbraukumus uz teritoriālajām organizācijām (turpmāk TO) Daugavpils TO, Jūrmalas TO, Jelgavas TO, Jēkabpils TO, Cēsu TO, kur izsniedza TP personām, kuru dzīvesvieta atrodas tuvāk esošajām TO. Tādām TO kā Rēzeknes TO, Liepājas Neredzīgo biedrībai, Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» filiālei Jugla TP tika nogādāti uz vietas un atstāti izdalei. TP izdali veica TO darbinieki.
2020. gads TN iesākās ar pārcelšanos uz jaunām telpām. TN no 2020. gada marta ir pārcēlusies no Braila ielas 5 uz Braila ielu 3. Telpu maiņa sniedza daudzus ieguvumus, katram darbiniekam ir savs kabinets, ir atsevišķa klientu lietu telpa, plaša noliktava, kā arī plaša uzgaidāmā telpa.
2020. gada sākumā LNB saņēma no Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas personu datus, kuras bija nokārtojušas redzes invaliditāti. Izmantojot esošos datus, adreses, e-pastus, personām tika nosūtīts informatīvs materiāls par LNB, LNB Rehabilitācijas centru, LNB žurnālu «Rosme» un TN. Šajā informatīvajā materiālā tika attēlota informācija par personu iespējām saņemt pakalpojumus un tika arī pievienots uzskates materiāls TP katalogs. Atgriezeniskā saite pēc šī informatīvā materiāla izsūtīšanas bija acīmredzama, jo 2020. gadā saņemt TP ieradās daudz jaunu klientu, kuri par TP bija uzzinājuši tieši saņemot šos informatīvos materiālus. 2020. gadā TN brīvprātīgi līdzdarbojās LNB rīkotajos pasākumos un aktivitātēs, piemēram, TN līdzdarbojās LNB rīkotā labdarības akcijā «Ride2share 2020». Akcijas ietvaros aktīvie motobraucēji devās kopīgā labdarības izbraucienā ar vājredzīgiem vai neredzīgiem līdzbraucējiem. Līdzbraucējiem, sasniedzot gala mērķi, tika rīkota sporta stafete, kurā vienu no posmiem vadīja TN darbinieks. TN arī līdzdarbojās ikgadējā pasākumā «Strazdumuižas ciemata svētki».
TN 2020. gadā tika ieviests arī bankas terminālis, kurš bija viens no populārākajiem ieteikumiem 2019. gada anketēšanā. Klienti ir ļoti apmierināti, ka viņiem ir iespējams norēķināties arī ar maksājuma karti.
2020. gads kopumā ir bijis veiksmīgs, jo TP ir tikuši izdalīti atbilstoši 2020. gada sākumā sastādītajam 2020. gada plānam par TP izdali. Klientiem gandrīz visi TP bija saņemami uzreiz, jo, pateicoties piešķirtajam finansējumam, bija iespējams iegādāties TP pietiekamā daudzumā.
Santa Galiņa
1961. gads
«Paiet 35 gadi, kopš Latvijā izveidota neredzīgo organizācija. 1926. gada 28. jūnijā tika parakstīti Latvijas neredzīgo savienības statūti. Šīs organizācijas iniciatori bija Kārlis Kauliņš un Ansis Zvirbulis. Bez jau minētajiem biedriem statūtus vajadzēja parakstīt vēl trim cilvēkiem. (..) Kauliņa un Zvirbuļa parakstiem savējos pievienoja Jāzeps Bušs, Alberts Lapiņš un Osvalds Krūze. Pirmā šo piecu statūtu parakstītāju sēde notika 1926. gada 4. jūlijā. Sēdes darba kārtībā bija pienākumu sadalīšana un citi jautājumi. Par pirmo priekšsēdētāju pagaidu valde ievēlēja Kauliņu, par vietnieku Zvirbuli, par kasieri Krūzi, par sekretāru Bušu. Liepiņš kļuva sekretāra vietnieks. 5. augustā notika otrā valdes sēde. Tajā valdes locekļi ziņoja par biedru kartiņu zīmogu un kancelejas piederumu iegādi un uzņēma 25 biedrus. (..) Savienības darbs tika veikts sabiedriskā kārtā, jo naudas darbinieku atalgošanai nebija. Līdzekļus organizācija ieguva, vācot ziedojumus, rīkojot loterijas, koncertus, zaļumballes, kā arī lūdzot fabriku īpašnieku palīdzību. (..) 1927. un 1931. gados sanāca biedrības kongresi, bet šo kongresu lēmumi nogrima valdības iestāžu papīru grozos. Asais līdzekļu trūkums sagādāja lielas grūtības, taču entuziastu netrūka. Biedru skaits pamazām izauga līdz 280. Iestājoties Ulmaņa režīmam, biedrība darbu bija spiesta gandrīz pilnīgi pārtraukt. Valde nevarēja samierināties ar to, ka valdība gribēja biedrību apvienot ar reliģisku organizāciju un pakļaut to Filantropijas biedrības vadībai. Šajā cīņā ar sabiedrisko lietu ministriju liela loma bija Kauliņam. Sabiedrisko lietu ministrs atzina, ka neredzīgo savienība ir «sarkana» un tai nevar ļaut darboties patstāvīgi. Taču līdz Ulmaņa režīma krišanai abas biedrības tā arī neapvienojās.» Tā biedrības izveidošanos, atzīmējot tās 35. gadadienu, žurnāla pirmajā rakstā datē Meikols Gudriņiks.
Kā ierasts, numurā arī vairāki kritiski raksti par organizāciju un MRU darbību. Publicēts Cēsu pilsētas un starprajonu pirmorganizācijas priekšsēdētāja A. Kūlīša pašvērtējums par savas organizācijas darbu laikā no 1959. gada 2. novembra līdz 1961. gada 23. aprīlim. Pārskata periodā audzis ražošanas apjoms, ļaujot darbā iekārtot vēl 38 biedrus, sasniegumi arī izglītības un kultūras darbā audzis lekciju un referātu skaits, 15 biedri pulciņā apguvuši politisko zinātņu pamatus, 10 biedri apguvuši Braila rakstu un to turpina apgūt vēl 12, audzis arī neredzīgo šahistu un dambretistu skaits. Kā pirmorganizācijas darba galvenos trūkumus Kūlītis nosauc neredzīgo nepilnīgu uzskaiti, vājo kontaktu ar lauku apvidiem, biedru pasivitāti vispārējās izglītības apgūšanā, darba disciplīnas pārkāpumus. Nopietni pārmetumi vērsti Centrālās valdes virzienā tā par saviem lēmumiem informē vai nu ar lielu novēlošanos vai arī neinformē nemaz, traucējot operatīvu darbu.
Rakstā «Latvijas PSR neredzīgo biedrības Centrālās valdes prezīdijā» par prezidijā 30. maijā izskatīto Rīgas MRU pašreizējo ekonomisko stāvokli un tā attīstības perspektīvu. Ziņojumu nolasīja uzņēmuma direktors Zaharjats. Būdams vienīgais suku ražotājs republikā, uzņēmums līdz šim spējis nodrošināt pieprasījumu un plānotos uzdevumus pārsniedzis visos rādītājos, tomēr nu pēkšņi to piemeklējušas grūtības izejvielu (saru un astru) sagādē. Šādos apstākļos nebūs viegli palielināt neredzīgo strādnieku skaitu un izlaižamās produkcijas apjomu. Savukārt prezidijs, izanalizējot uzņēmuma ekonomisko stāvokli, norādīja uz nopietniem trūkumiem celtniecībā. Uzņēmuma otrā korpusa celtniecības galvenie darbi pabeigti jau pagājušajā gadā, taču ekspluatācijā tas vēl aizvien nav nodots. Pārmetumus izpelnījies arī uzņēmuma inženiertehniskais personāls neskatoties uz biedrības Centrālās valdes un tās prezidija vairākkārtējiem lēmumiem un norādījumiem, uzņēmumā vēl līdz šim nav ieviests jauns ražošanas profils, kurā varētu nodarbināt plašas neredzīgo masas. Noteikts šos trūkumus uz karstām pēdām novērst.
1971. gads
Fokusā joprojām dažādi ar nodarbinātību saistīti jautājumi. Centrālās valdes priekšsēdētāja J. Čakstēna rakstā «Par mājstrādnieku racionālāku nodarbinātību» apspriesta mājās nodarbināšanas problemātika. «Latvijas NB Rīgas uzņēmumā pastāv mājstrādnieku iecirknis: redzes invalīdi ievelk sukas un montē dienasgaismas spuldžu turētājus. Liepājas uzņēmuma mājās strādājošie šogad uzsāka gludekļu paneļu montāžu. Mazāk racionāli mājās strādājošos nodarbina Cēsu MRU, dodot tiem montēt kronkorķus, kurus bez grūtībām var samontēt ar automātiem. Daugavpils uzņēmums līdz šim darbu mājās nepraktizē.» Lai arī nodarbināšana mājās atsevišķos gadījumos ir vēlama, pat nepieciešama, rakstā secināts, ka Rīgas MRU darbinieku vidū saskatāma nepamatota tiekšanās, kā mūsdienās teiktu, strādāt attālināti. «Nevar pieļaut, ka lielas, gaišas un mājīgas ceha telpas netiktu pilnīgi izmantotas, bet turpat blakus šiem cehiem neredzīgie strādātu savos jaunajos, labiekārtotajos dzīvokļos, it īpaši ievilktu sukas, kas ir mājas apstākļiem nepiemērots darbs.» Darba telpas ir jāizmanto lietderīgi, tādēļ priekšsēdētājs nelokāmi uzstāj MRU administrācijai jādara viss iespējamais, lai mājās strādājošo skaits tiktu samazināts līdz minimumam.
K. Jūrmalieša rakstā «Ražošanas telpu mikroklimats» mazliet cita perspektīva. 28. aprīlī LNB CV prezidijs apsprieda sanitāri higiēnisko stāvokli NB Rīgas un Cēsu uzņēmumos. Konstatēts, ka Rīgas uzņēmuma ražošanas telpās gaisa temperatūra un mitrums normas robežās, kokapstrādes cehā un materiālu sagatavošanas iecirknī daudz netoksisku putekļu (jāpiedomā pie tīrības), vairākās telpās nepārdomāti izveidota ventilācija, kā dēļ gaisa kustība pārsniedz pieļaujamās normas, novērots dabiskā apgaismojuma trūkums, kas novēršams notraušot putekļus no telpu logiem. Vājās puses saskatāmas arī uzņēmuma darbinieku pusdienu atpūtas organizēšanā liela daļa strādnieku pusdienas ietur turpat pie darba galdiem. Paveicamo darbu sarakstā arī darba telpu mājīga iekārtošana, vispirms veicot telpu kosmētisko remontu, arī strādnieku spectērpu krāsas izvēlē nošauts garām tie ir par tumšiem, bet ģērbtuves drēbju skapīšiem ne krāsas, ne formas ziņā nav vienveidības. Kopumā sanitāri higiēniskais stāvoklis Rīgas uzņēmumā atzīts kā neapmierinošs. Stāvoklis Cēsu uzņēmumā aprakstīts lakoniskāk. Secināts, ka ražošanas telpas tīras, cehos daudz ziedu un gaismas, vienīgais «nesmukums» taras kastu izgatavošanas telpa, no kuras savlaicīgi neizved gatavo produkciju, un arī gaisa mitruma pakāpe pārsniedz pieļaujamo.
1981. gads
I. Surģenieka rakstā «Pakāpies kalnā » CV priekšsēdētāja Jāņa Čakstēna suminājums 75 gadu jubilejā un 20. gadskārtā CV priekšsēdētāja postenī. Par Čakstēna paveikto pauž citētie biedrības kongresu protokoli un lēmumi. Piemēram, uzsākot darba gaitas, LNB bija 950 biedru, no kuriem uzņēmumos un iestādēs strādāja 447 redzes invalīdi, savukārt pamatfondu vērtība neaizsniedza vienu miljonu rubļu, bet peļņa bija 720 tūkstoši rubļu. Jau četrus gadus vēlāk Čakstēna vadībā no 2254 biedrības biedriem ražošanā bija iesaistīti 796 redzes invalīdi, pamatfondu kopvērtība trīskāršojusies un peļņa vairāk kā četrkāršojusies. Nauda ne tikai iegūta, bet arī ieguldīta tā izmantota ražošanas izvēršanā, redzes invalīdiem piemērotas produkcijas izlaides paplašināšanā, redzes invalīdu materiālās labklājības celšanā, kultūras vajadzību apmierināšanā un medicīniskās aprūpes nodrošināšanā.
Citā rakstā par augstas ražošanas kultūras un darba apstākļu uzlabošanas skati, kas LNB MRU aizvadītajā gadā notika jau 20. reizi un pirmo reizi tajā visi četri biedrības uzņēmumi ieguva augstas ražošanas kultūras uzņēmuma nosaukumu. Raksta autors A. Šreibers īpaši izceļ Cēsu MRU, kas produkciju ar Valsts kvalitātes zīmi citu uzņēmumu starpā sāka izdot pirmie, un tas nav mazinājis tiekšanos uz vēl lielākiem uzlabojumiem, tāpēc arī šajā skatē Cēsu MRU kļuva par uzvarētājiem. Labus panākumus guvis arī Liepājas MRU, kas pēc vērtēšanas ierindojies 2. vietā. «Pārceļoties uz jauno ražošanas korpusu, liepājnieki centušies arī panākt tajā nevainojamus darba apstākļus, pilnīgojot tehnoloģisko procesu, uzlabojot ventilācijas sistēmu, iekārtojot ēdienu izsniegšanas punktu un citas ikdienā nepieciešamās palīgtelpas, par kurām savā laikā diemžēl nebija padomājuši nedz projekta autori, nedz, protams, celtnieki. Strādājošiem un viņu piederīgajiem izveidota arī laba atpūtas bāze.»
1991. gads
Atzīmējot LNB 65. gadskārtu, žurnālā ievietots 1936. gadā iznākušās Miķeļa Štāla grāmatas «Mūsu dzīves pabērni, to audzināšana un mācīšana» fragments, kas sniedz ieskatu redzes invalīdu skološanas un nodarbināšanas politikā 20. gadsimta 30. gados. «Pie Neredzīgo institūta pastāv plašas suku darbnīcas, kurās mācās suku pagatavošanu. Institūta darbnīcās ieviests 8 stundu darba laiks. Neredzīgie par savu darbu saņem atalgojumu, kura lielums atkarīgs no izstrādāto priekšmetu daudzuma un dažādības. Amatu izmācījušies amatnieki nopelna paši sev uzturu, un tādos gadījumos pašvaldības tiek atsvabinātas no maksas par viņu uzturēšanu institūtā. (..) Institūtam ir savs veikals Rīgā, Smilšu ielā 4, un pārdošanas vietas: Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī un Rēzeknē. Pie Neredzīgo institūta ir 6-kl. pamatskola. Skolā pēdējā laikā uzņem arī pieaugušos neredzīgos, kam nav bijusi iespēja skolu apmeklēt, kā arī tādus, kas vēlas savas zināšanas papildināt. (..) Neredzīgo skolā 1934./35. mācību gadā mācījās 22 skolēni. (..) Skolu beigušos uzņem neredzīgo darbnīcās, kur tos māca viņiem piemērotā amatā suku un dažādu pinumu pagatavošanā, bet pēdējā laikā arī aušanā, šādam nolūkam ierīkota austuve. Mācības laiks ilgst 3-4 gadi un vairāk, skatoties pēc mācekļa spējām. (..) Neredzīgajiem, kas iemācījušies amatu un vēlas nostāties paši uz savām kājām, institūts patstāvīgas dzīves uzsākšanai izsniedz vienreizēju pabalstu Ls 300 apmērā. (..) Jānožēlo tikai, ka neredzīgo skolu neapmeklē visi tie, kam tā jāapmeklē. Pēc pēdējās tautas skaitīšanas Latvijā reģistrēti 2500 neredzīgo, bet skolu apmeklē ļoti nedaudzi.»
Staņislava Miklaševiča rakstā citas gadadienas atzīmēšana pirms 30 gadiem darbu uzsāka Rīgas 19. neredzīgo raksta bibliotēka. «No 1945. līdz 1957. gadam gan darbojās Neredzīgo pansionāta punktraksta grāmatu bibliotēka uz sabiedriskiem pamatiem. Grāmatas izsniedza divreiz nedēļā. (..) 1957. gadā Neredzīgo pansionāta bibliotēkā atvēra Rīgas 27. bibliotēkas neredzīgo lasītavas filiāli ar algotu štata vienību,» par pašiem bibliotēkas pirmsākumiem raksta autors. Tālāk vēstīts, ka 1959. gadā darbu uzteica filiāles vadītāja Ņina Kramiņa, tad LNB CV priekšsēdētājs Kims Polis šo amatu aicināja ieņemt šī raksta autoram S. Miklaševičam. Nostiprinoties Neredzīgo biedrībai, izveidojoties uzņēmumiem un augot biedru skaitam, svarīga kļuva kultūras nodrošināšana un bibliotēka kā viens no tās veidiem. «Pamatojoties uz visu to, es 1960. gada maijā nosūtīju vēstuli Latvijas Kultūras ministrijai, lūgdams izskatīt jautājumu par patstāvīgas republikāniskās neredzīgo raksta bibliotēkas organizēšanu. Ierosināju apstiprināt šādas nodaļas: abonementu ar neredzīgo raksta, magnētiskajās lentēs ierakstītām un redzīgo raksta grāmatām; lasītavu, kurā būtu vadītājs un bibliotekārs priekšā lasītājs; tifloloģijas nodaļu, kas komplektētu speciālo literatūru un popularizētu tiflopsiholoģijas zināšanas. Centos arī pierādīt, ka bibliotēkai ļoti nepieciešama skaņu ierakstu studija, lai apmierinātu tos neredzīgos, kas nevar apgūt punktrakstu.» Atbilde nevienu īsti nepārsteidza tā bija noraidoša. Vēstule tika rakstīta arī Latvijas Ministru Padomei, bet rezultāts tāds pats. Tad Miklaševičs uzrunāja LNB CV priekšsēdētāju M. Gudriņiku, lūdzot viņu ieskaitīt valsts budžetā vajadzīgo naudas summu, lai 1961. gada 1. janvārī varētu atvērt republikānisko neredzīgo raksta bibliotēku. Priekšsēdētājs bija atsaucīgs, un 1960. gada oktobrī Ministru Padomes kultūras daļas vadītāja I. Ivanova izsauca uz pārrunām. Miklaševičs atceras: «Kopā ar K. Poli ieradāmies Ministru Padomē. I. Ivanova izrādīja lielu interesi par neredzīgo dzīvi, darba spējām un ražoto produkciju. Pēc tam viņa pajautāja: «Kādu bibliotēku jūs vēlaties?» Pasteidzos atbildēt: «Tikai republikānisko, ar filiālēm Daugavpilī, Cēsīs un Liepājā.» Precīzais un principiālais cilvēks K. Polis pieļāva rupju kļūdu, atbildēdams: «Mums ir vienalga, ka tikai bibliotēka.» Ar to arī bibliotēkas liktenis bija izlemts. I. Ivanova apsolīja, ka Rīgas neredzīgo bibliotēka saņems papildfinansējumu filiāļu atvēršanai. Celdamies no krēsla, atbildēju, ka nekas labs nesanāks, jo katrai pilsētai taču ir savs budžets. Drūmais pareģojums piepildījās: kad 1960. gada 25. decembrī saņēmu Kultūras ministrijas pavēli par Rīgas 19. neredzīgo raksta bibliotēkas atvēršanu un tāmi 1961. gadam, filiāles pat nebija pieminētas. Skaņu ierakstu studija, par laimi, kā atsevišķa bibliotēkas nodaļa tika apstiprināta.»
2001. gads
Strazdumuižas neredzīgo pansionāta iemītnieku ikdiena aprakstīta D. Liepas rakstā «Kur ārstē atbalsta terapeiti». Lai arī redzes invaliditāte ir iemītnieku vienojošais faktors, gandrīz visiem no tiem ir vēl kādas papildsaslimšanas, tāpēc jaunpienācēji vispirms tiek kārtīgi notestēti. Ikdienā par iemītniekiem rūpējas saimnieciskais, tehniskais personāls, kā arī mediķi un psihologs. Rehabilitācijas nozarē pansionātā strādā deviņi cilvēki. Iemītniekiem tiek piedāvātas angļu valodas nodarbības, pansionāta radio reizi nedēļā klausāms raidījums «Zinātnes pasaulē», ko vada sociālais pedagogs Aivars Krons. Vēl ir iespēja apmeklēt frizieri, uztaisīt manikīru, pedikīru, kad tas nepieciešams, nodarboties ar sportu, ņemt dalību pašdarbības kolektīvos vai keramikas pulciņā, tepat notiek arī Bībeles stundas gan luterāņiem, gan katoļiem un vēl daudz kas cits. Aiz šī raksta pansionāta folkloras pulciņa suminājums 20. gadadienā. «Raibi un bagāti ir tie 20 gadi. (..) Ar pulciņa darbību sākās vairākas jaunas tradīcijas, kas turpinās vēl šodien. Sāka skanēt Rīgas dziesmas, Ziemassvētkos ar dziesmām apstaigājām visu pansionātu, sākām svinēt mūsu iemītnieku vārda dienas. Saistībā ar folkloras pulciņu sāk veidoties dramatiskais pulciņš,» pansionāta dziesmotajā vēsturē dalās kultūras darba vadītāja Z. Pētersone.
A. Lāča rakstā «Trīspadsmitajā tikai zēni» reportāža no Strazdumuižas internātskolas, kuru absolvēt gatavojas 13. klases skolnieki. Vjačeslavam Bambanam labi padodas sports, kurā viņš sevi jau paspējis pierādīt, tāpēc puisis plāno iestāsties Latvijas Sporta akadēmijā. Jānim Brasliņam, kurš Strazdumuižas skolā mācās jau no 1. klases, no visiem mācību priekšmetiem visvairāk patīk latviešu valoda un literatūra, tāpēc likumsakarīgi izvēle krīt par labu studijām Filoloģijas fakultātē. Andrejs Kravčenko ir vienīgais, kurš mācības šajā klasē apgūst Braila rakstā. Viņam ir ļoti plašas intereses, tomēr padziļinātāk vēlas apgūt vēsturi Latvijas Universitātē. Absolventu Andri Ošānu iedvesmo skolas biedra Ivara Liedes panākumi, uzsākot mācības ASV, tāpēc Andris cītīgi apgūst angļu valodu un vēlas iestāties Svešvalodu fakultātē, savukārt absolventu Vladimiru Trofimovu saista tehnoloģijas un puisis nešauboties vēlas izglītoties šajā jomā.
2011. gads
Gata Grīntāla rakstā «Pasākumu cikls Latvijas Neredzīgo biedrībā» par biedrības aktualitātēm, neaizmirstot 85. gadadienas svinības, kas tika atzīmētas 2011. gada 17. jūnijā Strazdumuižas klubā, kur LNB priekšsēdētājs E. Zariņš sveica klātesošos viesus. Rakstā atskats uz biedrības attīstību un par tā brīža (pirms 10 gadiem, kad tapa Gata Grīntāla raksts) stāvokli: «Šodien Latvijas Neredzīgo biedrībā iesaistīti gandrīz 3500 biedri, kuri ir uzskaitē 12 teritoriālajās organizācijās visā Latvijā, Liepājas un Tukuma Neredzīgo biedrībās. LNB pārziņā ir 7 kapitālsabiedrības, kuras nodarbojas ar rehabilitācijas, nodarbinātības, žurnāla «Rosme» izdošanas un namu apsaimniekošanas jautājumiem. No 2010. gada biedrība veic valsts pasūtījumu izpildi redzes invalīdu apgādi ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Savukārt 2011. gadā organizācijas sistēmā ir vairāk kā 10 dažādi projekti. Atzīmējot 85 gadu jubileju, Latvijas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs E. Zariņš informēja, ka, pamatojoties uz teritoriālo organizāciju valžu un Centrālās valdes lēmumiem, paredzēts apbalvot biedrības sistēmā strādājošos ar LNB pateicības rakstiem (31 darbinieks), LNB atzinības rakstiem (44 darbinieki), Labklājības ministrijas atzinības rakstiem (5 darbinieki) un 6 darbinieki tiek virzīti uz apbalvošanu ar Triju zvaigžņu ordeni.» Raksta otro daļu Gatis Grīntāls velta šajās dienās notiekošajam Sociālās integrācijas forumam, kas rīkots projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros. Foruma darbības laikā Rīgu apmeklēja projekta mērķa grupas dalībnieki no visām 13 TO, tika organizētas sporta nodarbības, floristikas un smilšu spēles terapijas nodarbības. Bet viens no centrālajiem notikumiem bija informācijas sniegšana par suņiem-pavadoņiem neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.
Kristapa Āboliņa rakstā «Sākums jaunam dzīves posmam» tikšanās ar Strazdumuižas internātvidusskolas absolventiem. 9. klasi absolvēs trīs meitenes un seši zēni. Autoram konkrētāka saruna ar Māri Ceru un Kasparu Grigānu. Māris gatavojas turpināt mācības kādā arodvidusskolā, savukārt Kaspars turpināt mācības turpat, Strazdumuižas internātvidusskolā.
LNB RC Jūrmalas filiāle
Izmantojot skaisto laiku un ierobežojumu samazinājumu, Jūrmalas klienti devās šogad pirmajā izbraukuma nodarbībā uz Dobeli un tās apkārtni. Lai gūtu pozitīvas emocijas, sākumā tika apmeklēts Dobeles Ceriņu dārzs.
Kaut redzēt skaistumu lemts tikai daļēji, smaržu varēja baudīt visi. Tālāk ceļš veda uz «Rūķīšu tēja» ražotni. Saimnieks laipni izrādīja ārstnieciskos augus, kuri aug hektāriem, par katru augu izstāstīja, kādas vainas ārstē, deva pasmaržot un izgaršot. Klienti guva daudz zināšanu par šo augu vākšanu un pielietojumu. Tika apmeklēts akmeņu dārzs, kurš izrādījās arī daiļdārzs ar eksotiskiem augiem un kokiem. Saimnieks bija Latvijas patriots, papildus stāstīja Latvijas vēsturi, izrādīja savākto kolekciju. Klientiem izbrauciens sniedza patiesu gandarījumu un daudz jaunu zināšanu.
Inita ozoliņa
Brieduma gadi
«Pēc vidusskolas beigšanas gribēju iestāties Juridiskajā fakultātē Latvijas Valsts universitātē. Tur bez eksaminācijas komisijas bija arī mandātu komisija, tā mani pie eksāmeniem nepielaida, sakot, ka neredzīgie par juristiem mācīties nevar,» atceras Aleksandrs Svilāns, «tā man 31. jūlijā atdeva dokumentus, vairs nekur nevarēju iestāties, jo 2. vai 3. augustā tūlīt sākās eksāmeni. Tad, nezin kas man ienāca prātā, aizgāju uz tā saucamo pedagoģisko klasi, tur es ieguvu vidējo pedagoģisko izglītību ar tiesībām strādāt pirmajās četrās klasēs. Vēl man mūzikas skolotājs lika nospēlēt Šūmaņa «Sapņojumu», Mocarta «Puišu maršu» un Oginska «Polonēzi» (uz flautas). Tad deva tiesības arī pasniegt dziedāšanu līdz septītajai klasei. Nostrādāju drusku vairāk kā gadu šajā skolā tieši šajā darbā. Redzēju, ka es esmu iesēdies neriktīgās ragavās un atkal centos tikt Juridiskajā fakultātē. Aizgāju uz pārrunām ar vienu no mandātu komisijas locekļiem: jā, sniedz, sniedz. Iesniedzu, un tomēr mani noraidīja. Tas gan bija kādas dienas desmit pirms eksāmenu sākuma. Tad es iesniedzu dokumentus Ekonomikas fakultātē un to klātienē beidzu 1957. gadā.
Universitātē bija sadales komisija, mani pieprasīja Neredzīgo biedrības Centrālā valde. No 1957. gada janvāra līdz 1961. gada aprīlim es strādāju Cēsu uzņēmumā par direktoru. Tad no 1961. līdz 1986. gada pavasarim par Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes (LNB CV) priekšsēdētāja pirmo vietnieku.» Aleksandrs turpina stāstījumu par to, kā mūsu žurnāla ar roku rakstīto priekšteci cilvēki lasīja no rokas rokā skolā, pansionātā, bet visvairāk mācību-ražošanas uzņēmumā. Tad ar Skolēnu, studentu un pedagogu (SSP) pirmorganizācijas ierosmi to 1957. gadā LNB CV pārņēma savā ziņā, tas kļuva par biedrības izdevumu un to sāka drukāt tipogrāfijā atbilstoši pieprasīto eksemplāru skaitam.
Stāstījums turpinās par to, ka vairāk kā gadu notika pārrunas, lai Rīgas uzņēmums tiktu nodots Neredzīgo biedrībai. Te liels paldies jāsaka tā laika sociālās nodrošināšanas ministrei Ievai Paldiņai, kura teica galavārdu, jo vairākums ministrijas darbinieku bija pret. Arguments, ka neredzīgie nespēs vadīt. Sākumā tika paziņots, ka arī Cēsīs nekādas neredzīgo uzņēmuma dibināšanas nebūs. Cēsis ir tūrisma pilsēta, nav ko tūristus ar neredzīgajiem baidīt, ja gribat, tad uz Valmieru. Aleksandrs juties tik aizskarts, ka tūliņ pēc šīs sēdes zvanījis biedrības CV priekšsēdētājam M. Gudriņikam un teicis, ka rīt brauks uz ministriju pie Ievas Paldiņas, uz partijas centrālo komiteju un ministru padomi. Savus solījumus viņš arī izpildījis. Nepilnas nedēļas laikā uz Cēsīm atbrauca pārstāvji no visām šīm struktūrvienībām, tad situācija mainījās, varēja izvēlēties gruntsgabalu uzņēmuma būvei.
«Es kā latgaļu puika, zinādams, ka arī Latgalē neredzīgajiem ir grūti, jo tad jau neredzīgie pensijas nedabūja, lai gan 1956. gada oktobrī jau sāka pensijas piešķirt, bet vienkārši nebija darba stāža, organizēju Daugavpilī Cēsu uzņēmuma filiāli,» skaidro Aleksandrs, «tādējādi neredzīgie un vājredzīgie cilvēki varētu uzsākt darba gaitas un iegūt darba stāžu, lai saņemtu pensiju. Kad 1959. gada vasarā aizbraucu uz tikšanos ar partijas un izpildkomitejas vadību, tur arī pirmā runa bija tāda: nē, ministru padomes 55. gada janvāra lēmumā nav paredzēts neredzīgo uzņēmums Daugavpilī.» Vēlāk ar arhitekta Glāzupa aktīvu palīdzību atrada gruntsgabalu pie Mazā Stropu ezera, kur veidot uzņēmumu un celt dzīvojamās mājas.
«Liepājā arī nebija nemaz tik gludi, lai dibinātu tur uzņēmumu, konkursā es biju dabūjis pirmo vietu zemapmetuma kārbu ražošanā, kas bija ekonomiski ļoti izdevīga, neredzīgajiem piemērota, iekārtas bija mums tādas, ar kurām varēja tās kārbas ražot. Tā kā tas bija ļoti izdevīgi, elektromehāniskā rūpnīca, kas ražoja, panāca to, ka jau pieņemtais ministru padomes lēmums par šī izstrādājuma nodošanu Neredzīgo biedrībai Liepājas uzņēmuma atvēršanai tika atcelts. Kā nedaudz vēlāk uzzināju, atbrauca no Maskavas simpātiska dāma, saņēma no rūpnīcas parketu savam dzīvoklim un panāca, ka atcēla ministru padomes lēmumu. Tad mums atkal mēnešus trīs vajadzēja (tas jau ietilpa manos pienākumos) plēsties, kamēr mēs atkal dabūjām ministru padomes lēmumu par kārbu ražošanas nodošanu Neredzīgo biedrībai. Tā mēs 1964. gadā dibinājām Liepājas uzņēmumu.
Kad mani ievēlēja LNB CV priekšsēdētāja vietnieka amatā, tūliņ sadalīja pienākumus. Manos pienākumos bija darbaspēka, tajā skaitā redzes invalīdu, darbā iekārtošanas plānošana, ražošanas apjoma un realizācijas, kā toreiz teica, plānošana, celtniecības plānošana un izpildes kontrole. Jā, un cenas vēl. Tas bija mans maizes darbs. Pieredzējuši partijas darbinieki man centās sākumā iestāstīt: kārtīgam padomju vadītājam roka ir vajadzīga, lai sasveicinātos, un mēle, lai pelnītu maizi. Man diemžēl ar mēli vien maizi nebija iespējams nopelnīt.
Es atnācu no Cēsīm jau ar zināmām iestrādēm un priekšsēdētājam J. Čakstēnam izstāstīju, ka man ir priekšlikums, vai viņš piekrīt, ka es izstrādāšu neredzīgo dzīves uzlabošanas pasākumu plānu desmit gadiem. Viņš deva piekrišanu. Es arī tādu 24 punktu plānu izstrādāju.» Šis plāns aptvēra ne tikai to, par ko tieši atbildīgs bija Aleksandrs. Tur bija arī kultūras, sporta un citi jautājumi, finanses kūrortu un dzīvokļu celtniecībai, ražošanas uzņēmumu celtniecībai. Arī tajos jautājumos, kas tieši viņa pienākumos neietilpa, viņš pierakstīja visur sevi kā atbildīgo. Tas tika nodots CV priekšsēdētājam. «Pēc kādas nedēļas priekšsēdētājs Čakstēns saka man: ar mums grib tikties Rīgas uzņēmuma komunistu grupa un šo pārrunāt. Tajā sanāksmītē mani sakāva līdz pēdējam. Es jau tur biju sarakstījis arī... es biju saklausījies BBC un Austriju sevišķi, tie tur raidīja labu labā, skaidrā vācu valodā par tādu neredzības koeficientu. Un tur vēl tādi papildus nosacījumi, kā noteikt aptuveni Latvijā esošo neredzīgo skaitu. Iepriekšējie speciālisti teica, ka nepilns tūkstotis, man sanāca, ka gandrīz četri ar pusi. Man jautā, kur jūs rāvāt tādu koeficientu? Tagad nepateikšu, angļu vai austriešu speciālisti to bija izstrādājuši, un es visu šito pļāpāju. Ahā! Tu no tiem imperiālistiem mācies! Labi, ka man iešāvās prātā šito imperiālisma mācību bija vienā brošūrelē daļēji publicējis viens Ļeņingradas profesors. Tas mani maķenīt saglāba. Un tomēr nolasīja, ka Rīgas uzņēmuma partijas biedru grupa nolēma noraidīt Svilāna izstrādāto pasākumu plānu par redzes invalīdu dzīves līmeņa uzlabošanu, to atzina par nereālu un neizpildāmu. Un otrs punkts bija aicināt Centrālās valdes prezidiju šo pasākumu plānu neapstiprināt. Tā arī tas plāns palika neapstiprināts, Čakstēns, būdams pieredzējis partijas darbinieks, zināja, ka neko neizkaros, lai gan šo plānu atbalstīja vairāki CV prezidija locekļi (Edgars Runga, Silvija Balode). Pēc sēdes kabinetā ienāk Čakstēns: nu tā, mēs esam zaudējuši. Un viņam ir lūgums (un tur viņam bija dziļa gudrība) par šo pasākumu plānu nekur nerunāt. Jūs abi bezpartejiskie (otrs bija E. Runga) un jūs visaktīvāk tur uzstājāties, teiks, ka jūs te darbojaties pretī partijas pirmorganizācijas lēmumam. Un tā es pirmo reizi par to pēc 50 gadiem runāju. Par to nerunāja. Un tomēr es nezinu, kā tur aizkulisēs viss tas gāja, man piešķīra PSRS ordeni «Goda zīme», un ministre pasniedzot teica: «Tas vispirms jums par desmit gadu izstrādāto plānu un tā īstenošanas organizēšanu.» Otrreiz šo plānu pieminēja ministre, kad man pasniedza sociālās nodrošināšanas darbinieka teicamnieka goda zīmi. Par to maz runāja, bet Čakstēns viņu turēja savā galdā un paprasīja, lai es viņam uzrakstu to plānu neredzīgo rakstā. Es pēc šīs te neveiksmes viņu n-tās reizes tiku pārskatījis un atzinu tomēr, ka viņš ir labs diezgan, un mēs viņu dzīvē organizējām un īstenojām, un desmit gados faktiski visi rādītāji, kas bija plānā paredzēti, bija izpildīti.
Man parasti prasa, ko tad tu uzskati par svarīgāko darbu, ko tu esi izdarījis neredzīgo labā Latvijā. Nu, pirmais, ka es 25 gadus noteicu darba vietu skaita organizēšanu uzņēmumos neredzīgo nodarbināšanai. Ne tikai tā skaita noteikšana, bet man bija arī plānoto ražošanas apjomu jānodrošina, un arī ar plānoto darba algu.» «Vai mūsu ciemats arī bija šajā plānā?» jautāja Alda. «Jā. Pirms manas darbības šajā ciematā bija uzcelti Centrālās valdes divi stāvi (8 dzīvokļi), kopmītne, sestais korpuss (tagad Braila iela 15, 12 dzīvokļi) un septītais korpuss (tagad Braila iela 17, 18 dzīvokļi).» Aleksandrs uzsver, ka pašiem jāiet ar gudru ierosmi, lai «valsts vīri un valsts dāmas» mūs pareizi saprastu. Pirmais ciematam izstrādātais ģenerālais attīstības plāns pieļāva ne vairāk kā trīsstāvu mājas. Un argumentācija bija tāda: augstākas celtnes nedrīkst, neredzīgais izkritīs pa logu. Arī māja Braila ielā 13 bija paredzēta ar trīs stāviem, nevis četriem. Kad Aleksandram un viņa domubiedriem izdevās pierādīt augstāku dzīvojamo ēku lietderību un nepieciešamību, uzcēla mums zināmās četrstāvu, vēlāk piecstāvu un divpadsmitstāvu celtnes. Starp tagadējām mājām Braila 15 un 17 bijuši lielie šķidrās gāzes baloni. Tad pēkšņi pieņemts lēmums Latvijā, ka neredzīgajiem dzīvokļus gazificēt nedrīkst uzspridzinās mājas. «Tad mēs tur plēsāmies un plēsāmies, celtniecība jau bija mana joma, un noorganizējām pilsētas partijas komitejā sēdi šajā jautājumā, tur arī runāja tās pašas «gudrības», ka neredzīgais nevar, kā tad jūs tur aizdedzināt gāzi? Es jau biju gadus četrus pie brāļa studiju gados, viņam bija balonu gāze, es ar gāzes plīti pratu rīkoties. Es teicu: «Ejam, un es parādīšu, uzvārīšu jums kafiju un tēju!» Un tomēr neļāva. Varat stādīties priekšā, es braucu drīz pēc tam uz Maskavu, vajadzēja no Maskavas Veselības aizsardzības ministrijas atļaujas, lai te mums dotu gāzi. Tas vēl un vēlreiz apstiprina, cik stipri mums par savām interesēm ir jāstāsta.»
Aleksandrs rosina «nenoslāpēt dīgstošos iniciatīvu asniņus, nevis likt tūliņ papēdi virsū, bet palīdzēt tiem izaugt». Viņš bija iniciators un organizētājs Braila portatīvo rakstāmmašīnu izstrādāšanā. 70-to gadu sākumā viņam gadījās aplūkot ASV izstādi Maskavā. Tur bija arī tiflotehnikas nodaļa. Tur bijusi interesanta rakstāmmašīna «Perkinss», pirmie runājošie kalkulatori, kas domāti kosmonautiem, un daudz citu interesantu lietu. «Tā kā es organizēju rakstāmmašīnu konkursu, palūdzu Krievijas biedrības priekšsēdētāju, lai viņš man to Perkinsa mašīnu iedod, lai varu parādīt mūsu speciālistiem, kuri strādā pie tā. Viņš iedeva, es to atvedu. Apžēliņ, kas sākās! Svilāns izplata te imperiālistu ideoloģiju un lielās ar viņu izstrādājumiem. Viņi tā šantažēja priekšsēdētāju Čakstēnu, ka viņš man lūdza: «Aleksandr, esi tik labs, nu ved to atpakaļ!»» Konkursam bijuši labi rezultāti, bijušas vairākas rakstāmmašīnas, ar kurām varēja rakstīt, tajā skaitā kāda maza, portatīva, kā iecerēts, lai to varētu izmantot studenti. Tomēr vēlāk, kad jau bija cits CV priekšsēdētājs, šie konkursa rezultāti tikuši iznīcināti.
Svilāna kungs ar smaidu bilst par to, ka tagad daudz tiek runāts par universālo dizainu, vides pieejamību un citām lietām. Un visi grib būt pirmie, kuri par to sākuši runāt. Doma par luksoforu ar skaņas signālu tika «nošpikota» no Zviedrijas. Tas tolaik Juglā bija ļoti aktuāli, jo daudz neredzīgo no pilsētas brauca uz darbu uzņēmumā. «Es, protams, nestāstīju, ka tas ir imperiālistu izdomājums, bet gandrīz lielīju kā savu priekšlikumu. Aizgāju pie iekšlietu ministra vietnieka. Mēs tad bijām diezgan turīgi, teicu, ka mēs, biedrība, to atmaksāsim. Viņš teica, ka īsti tajā neorientējas, viņš tāds diezgan labsirdīgs bija, pasauca kādu jaunu leitnantiņu, varēja redzēt, ka tas ir ar tehnisku izglītību. Viņš teica, ka tas nav tik sarežģīti, mums naudas nav, bet, ja biedrība samaksā, to visu var izdarīt. Apžēliņ, kad šito sāka runāt, atkal bija, ka es, Svilāns, sapinies ar imperiālistiem. Viens otrs bija stipri domīgs, vai to darīt, vai ne. Runājot ar Staņislavu Miklašēviču, kurš bija arī uzņēmuma tiflokomisijas loceklis, es viņu sapazīstināju ar šo leitnantiņu. Tad Staņislavs ar šo lietu nodarbojās. Tur bija tikai tehniskie jautājumi, naudu jau mēs bijām pārskaitījuši. Miklašēvičs bija komunists, viņam vairs nevarēja pārmest sadarbību ar imperiālistiem.»
Kādu var pārņemt neliela nostalģija, kāds var ar izbrīnu nodomāt, kā bez visa, kas ir mūsdienās, vispār varēja dzīvot. Lai skatītos nākotnē, nedrīkstam aizmirst arī labo, kas veidojies pagātnē. Pa vidu ir tagadne. Izdzīvosim to, mēs varam iesaistīties un palīdzēt veidot savu dzīvi labāku un interesantāku!
Gints Blumbergs
(Rakstiskas atbildes uz Ginta Blumberga jautājumiem sniedza Rīgas Sociālā dienesta Iedzīvotāju informēšanas nodaļas vadītāja Lita Brice. Informācija par plānotajām izmaiņām noteikumos, kas visai drīz, iespējams, stāsies spēkā, nebija skaidri zināma līdz pat jūnija vidum, tāpēc publicējam atbildes, kas tika sniegtas šī gada aprīlī. Lai arī šī ir informācija par sociālās palīdzības iespējām Rīgas iedzīvotājiem, daži noteikumi ir spēkā arī citās pašvaldībās. Precīzākai informācijai aicinām sazināties ar savas pašvaldības sociālo dienestu, redakcijas piezīme)
Ņemot vērā, ka ir beigusies ārkārtas situācija, kā turpmāk darbosies valsts apmaksāts asistenta pakalpojums pašvaldībā? Kā iesniegt atskaites? Vai Rīgas pašvaldība ir sagatavojusies pakalpojuma izmaiņām, kas stāsies spēkā no šī gada 1. jūlija? Kā notiks anketu aizpildīšana?
Ņemot vērā, ka Covid-19 infekcijas izplatība joprojām nav ierobežota un arī pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas nepieciešams turpināt epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas veicami, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību, Labklājības ministrija uzskatīja, ka nepieciešams noteikt atvieglotu kārtību asistenta pakalpojuma saņemšanai arī pēc ārkārtas situācijas beigām, jo ierobežojumi saņemt pakalpojumus un pārvietoties saglabāsies.
Atskaišu iesniegšanas kārtība paliek līdzšinējā (detalizētāks apraksts Labklājības departamenta mājaslapā). Lai saņemtu samaksu par asistenta pakalpojuma sniegšanu, atskaites par asistenta pakalpojumu ir jāiesniedz un atskaitē jānorāda izmantoto stundu skaits! Asistenta pārskatus, kā arī iesniegumus par pakalpojuma piešķiršanu joprojām aicinām iesniegt attālināti:
ievietojot tos dokumentu kastēs, kas atrodas pie katras Rīgas Sociālā dienesta Asistentu nodaļas;
parakstot ar drošu elektronisko parakstu, var iesniegt soc@riga.lv;
izmantojot e-pakalpojumu «Iesniegums iestādei» portālā https://latvija.lv/. Iesniegumā personai obligāti jānorāda vārds un uzvārds, personas kods, adrese, tālrunis. Iesniedzot asistenta pārskatu, to pievieno kā atsevišķu failu.
Lai ievērotu epidemioloģiskās drošības noteikumus, klientu pieņemšana klātienē no 7. aprīļa notiek tikai pēc iepriekšēja pieraksta, izvērtējot klātienes tikšanās nepieciešamību, tāpēc aicinām sazināties telefoniski ar tuvāko Sociālā dienesta teritoriālo centru.
Kas attiecas uz izmaiņām no 1. jūlija, tad MK noteikumi, kas regulēs šo jauno kārtību, vēl nav pieņemti, līdz ar to nevaram sniegt precīzas atbildes uz visiem jautājumiem, jo noteikumu projekts vēl ir saskaņošanā. Protams, Rīgas pašvaldība gatavojas šīm pārmaiņām, tiklīdz noteikumu izmaiņas būs likumiski apstiprinātas, informēsim savus klientus.
Katrs klients individuāli tiks izvērtēts ar visā valstī vienotas novērtēšanas anketas palīdzību, kura būs pievienota jaunajiem MK noteikumiem, pakalpojumam piešķirot konstantu stundu apjomu mēnesī. Savukārt atskaites par pakalpojumu būs jāiesniedz katru mēnesi, norādot nostrādāto dienu un stundu skaitu, taču nebūs jāpievieno papildus apliecinājumi.
Kādus atvieglojumus un palīdzību var saņemt ģimenes, kurām ir trūcīgas mājsaimniecības statuss? Vairāk interesē tādi pakalpojumi, par kuriem mazāk runā, piemēram, kaķu sterilizācija, sejas maskas utt.
Atgādinām, ka saskaņā ar grozījumiem Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, sākot no 01.01.2021. trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā.
Lēmumu par ģimenes (personas) atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam pieņem Rīgas Sociālais dienests.
Rīgas dome jau vairākus gadus rīko Rīgas pilsētas maznodrošinātajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem piederošo suņu un kaķu sterilizācijas un eitanāzijas akciju, nodrošinot bezmaksas pakalpojumu Rīgas pilsētas veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vietās. Īpaši nosacījumi:
katrs iedzīvotājs drīkst piegādāt ne vairāk kā divus dzīvniekus gada laikā.
Pakalpojuma saņemšanai nepieciešamie dokumenti:
izziņa no Rīgas sociālā dienesta par atbilstību maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusam,
personu apliecinošs dokuments.
Maznodrošināto iedzīvotāju dzīvnieku sterilizāciju un eitanāziju, bezsaimnieka kaķu sterilizāciju un negadījumos cietušo un slimo bezsaimnieka dzīvnieku eitanāziju nodrošina konkrētas veterinārās klīnikas Rīgā (interesēties Sociālajā dienestā).
Uz kādu palīdzību var pretendēt maznodrošināta mājsaimniecība? Kādas summas ir «sarkanās līnijas», lai iegūtu šādu statusu?
Šobrīd saskaņā ar Noteikumiem Nr. 202, ģimene (persona) atzīstama par maznodrošinātu, ja tās ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 320 eiro, izņemot gadījumus, kad dzīvoklī dzīvo viens vecuma vai invaliditātes pensijas saņēmējs, kurš atzīstams par maznodrošinātu, ja viņa vidējie ienākumi mēnesī nepārsniedz 400 eiro.
Kā ir ar siltā ēdiena saņemšanu dzīvesvietā, ja cilvēks pats nespēj tam nokļūt pakaļ savu fizisko traucējumu dēļ? Kādi ir kritēriji, lai saņemtu šo pakalpojumu?
Katru darba dienu dažādos Rīgas rajonos mazturīgie rīdzinieki var saņemt bezmaksas siltu otro ēdienu līdzņemšanai savos traukos. Ēdināšanas pakalpojumu var saņemt, uzrādot Rīdzinieka karti, kurā elektroniski ir ievadīta Rīgas Sociālā dienesta izziņa:
par atbilstību trūcīgas mājsaimniecības statusam;
par atbilstību maznodrošinātas mājsaimniecības statusam;
par ēdināšanas pakalpojuma saņemšanu.
Šobrīd ēdināšanas punktu palielināšana nav tiešā veidā saistīta ar pieprasījuma būtisku pieaugumu, bet šādā veidā klientiem ir iespēja izvēlēties ēdināšanas punktu pēc pieejamības. Šī gada trīs mēnešos mazturīgajiem rīdziniekiem ir izdalītas vidēji 1300 porcijas dienā. Palielinoties ēdināšanas punktiem līdz 13, pēc nepieciešamības var palielināties arī ēdināšanas punktu kopējā kapacitāte līdz 1735 izdalītām porcijām dienā. 2020. gada periodā kopā ir izdalītas 330935 porcijas, kas salīdzinoši ir par 28% jeb 128786 porcijām mazāk nekā 2019. gada periodā. Vidēji pagājušajā gadā tika izdalītas 1318 porcijas dienā.
Savukārt, neuzrādot dokumentus, siltu ēdienu var saņemt kādā no četrām bezmaksas zupas virtuvēm. Ēdiens tiek izsniegts tikai līdzi nešanai savos traukos. Rīgas dome līdzfinansē vidēji 690 porcijas dienā. Ēdienu uz mājām var aiznest arī asistents vai aprūpētājs! Par vietām, kur iespējams saņemt bezmaksas ēdienu, interesēties Sociālajā dienestā.
No kura datuma trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām tiks apmaksāti interneta un telefona pakalpojumu rēķini un kā tas notiks?
Šobrīd vēl ir spēkā līdzšinējie noteikumi. Plānots, ka vasaras vidū tie varētu mainīties.
Vai ir plānotas arī kādas izmaiņas dzīvokļu pabalstu saņēmējiem, kas saistītas ar dzīvojamās platības izmaksām (elektrība, īres maksa par kvadrātmetru)?
Šobrīd nav plānots, jāseko līdzi informācijai.
Vai kaut kas ir mainījies dzīvokļa pielāgošanas pabalsta apmēros personām ar redzes invaliditāti un redzes traucējumiem?
Rīgas domes 2020. gada 3. aprīļa noteikumi Nr. 10 «Par Rīgas pilsētas pašvaldības pabalstu mājokļa pielāgošanai personām, kuras pārvietojas riteņkrēslā, un personām ar redzes invaliditāti» nosaka pabalsta mājokļa pielāgošanai personām, kuras pārvietojas riteņkrēslā, un personām ar redzes invaliditāti pieprasīšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību. Mājokļa pielāgošanas mērķis ir padarīt mājokļa vidi pieejamu personai ar invaliditāti, nodrošināt iespēju pārvietoties mājoklī, paaugstināt aktivitāšu veikšanas spējas un mazināt atkarību no citu personu palīdzības.
Pabalsta apmērs ir līdz 4000 eiro personai, kura pārvietojas riteņkrēslā, un līdz 1500 eiro personai ar redzes invaliditāti.
Katra klienta izvērtēšanu veic Rīgas Sociālā dienesta ergoterapeiti. Pēc klienta izvērtēšanas un vajadzību noteikšanas, balstoties uz klienta vēlmēm, tiek veikta mājokļa pielāgošana.
Labklājības ministrija
Arī nākamos septiņus gadus nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem vai krīzes situācijā esošajiem cilvēkiem tiks nodrošināta iespēja saņemt pārtikas atbalstu un pamata materiālo palīdzību. Programmas ietvaros finansiāli atbalstītajās zupas virtuvēs tiks nodrošināta gatavo maltīšu izsniegšana.
To paredz Labklājības ministrijas izstrādātā «Eiropas Sociālā fonda plus programma materiālās nenodrošinātības mazināšanai 2021.-2027. gadam», kas 27. maijā izskatīta valdības sēdē. Programma ir turpinājums esošajai Darbības programmai pārtikas un pamata materiālās palīdzības sniegšanai vistrūcīgākajām personām 2014.-2020. gada plānošanas periodā.
Tāpat kā līdz šim atbalsta saņemšanai būs nepieciešama pašvaldības sociālā dienesta izsniegtā izziņa par atbilstību trūcīgās vai maznodrošinātās (ar ienākumiem 327 eiro pirmajai un 229 eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā) mājsaimniecības statusam vai izziņa par nonākšanu krīzes situācijā.
Programma arī paredz, ka ģimenēm ar zīdaiņiem un maziem bērniem līdz divu gadu vecumam papildus būs iespēja saņemt bērnu pārtikas un higiēnas preču komplektus, bet ģimenēm ar sākumskolas un pamatskolas bērniem individuālo mācību piederumu komplektus.
Papildus tiks nodrošināta iespēja piedalīties pasākumos sociālās atstumtības mazināšanai un noderīgu dzīves prasmju apguvei. Tāpat kā līdz šim atbalsts tiks nodrošināts visā Latvijas teritorijā vairāk nekā 450 izdales vietās un indikatīvi 30 zupas virtuvēs. Atbalsta izdali nodrošinās nevalstiskās un reliģiskās organizācijas, kā arī pašvaldību sociālie dienesti.
Programma gadā atbalstīs indikatīvi 59 tūkstošus cilvēku ar zemiem ienākumiem, īpaši tos, kuri nevar vai kuriem ir apgrūtinātas iespējas mainīt savu situāciju (pensionāri, cilvēki ar invaliditāti, pirmspensijas vecuma ilgstošie bezdarbnieki, ģimenes ar bērniem, kā arī krīzes situācijā nonākušie). Programma sniegs būtisku ieguldījumu savstarpēji papildinošā atbalsta sistēmā, kurā valsts un pašvaldību sociālās drošības sistēmas pasākumi kopā ar pārtikas un pamata materiālo palīdzību nekavējoši un elastīgi nodrošina nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto vai krīzes situācijā esošu cilvēku pamatvajadzības, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīves līmeni visos dzīves posmos.
Programmai piešķirtais kopējais finansējums 38,2 miljoni eiro, no kuriem 32,5 miljoni eiro ir ES finansējums un 5,7 miljoni eiro Latvijas valsts finansējums.
Žurnāla marta numurā rakstījām, ka plānots paplašināt Goda ģimenes apliecību saņēmēju loku, to skaitā iekļaujot arī ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti. Šis plāns ir apstiprināts un likumiski spēkā esošs no šī gada 5. jūnija.
Atgādināsim:
Turpmāk Latvijas Goda ģimenes apliecību saņems ne tikai daudzbērnu ģimenes, bet arī ģimenes, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti vai pilngadīga persona, kura nav sasniegusi 24 gadu vecumu, ja tai ir noteikta I vai II invaliditātes grupa. Lai šīs ģimenes saņemtu apliecību, nebūs noteikts bērnu skaits, kā tas ir daudzbērnu ģimenes gadījumā (vismaz trīs bērni).
Noteikumi paredz, ka tiks atvieglots arī pieteikšanās process. Proti, iesniegumu par apliecības piešķiršanu varēs iesniegt arī elektroniski vienotajā valsts pārvaldes pakalpojumu portālā latvija.lv.
Būtiski: lēmums par apliecības piešķiršanu vai atteikumu tiks pieņemts līdz 14 dienām (patlaban tas ir noteikts 45 dienu laikā). Paredzēts arī mainīt vecumu, no kura bērnam ir tiesības saņemt apliecību, proti, nosakot, ka apliecību var piešķirt bērniem no sešu gadu vecuma (patlaban no septiņu gadu vecuma).
Būtiski atvieglos apliecības lietošanas nosacījumus, nosakot, ka tiesības izmantot apliecību ir personai, ne tikai uzrādot to kopā ar valstī apstiprinātu personu apliecinošu dokumentu vai skolēna apliecību, bet arī ar studenta apliecību vai derīgu autovadītāja apliecību (pieaugušo apliecību).
Apliecība nodrošina iespēju saņemt atbalsta programmā paredzētās atlaides un pakalpojumus, kurus piedāvā pakalpojumu sniedzēji ne tikai Latvijā, bet noteiktos gadījumos arī ārpus Latvijas. Proti, plānots, ka 2021. gada laikā tiks parakstīta vienošanās starp Lietuvas Sociālās aizsardzības un darba lietu ministriju, fondu un Igaunijas Lielo ģimeņu asociāciju, kas noteiks iespēju ar šo apliecību saņemt atvieglojumus arī pie Igaunijas un Lietuvas programmu dalībniekiem.
Vēlreiz par asistentiem pārejas periodā
Jūnijs:
Piešķirto asistenta pakalpojumu sniedz atbilstoši līdzšinējiem lēmuma un līguma nosacījumiem.
Ja cilvēkam ar invaliditāti līdz 01.07.2021. beidzas iepriekš piešķirtā asistenta pakalpojuma periods un viņš vēlas asistenta pakalpojumu saņemt atkārtoti, pašvaldības sociālajā dienestā ir jāiesniedz iesniegums.
Jūnijā lēmumus pieņem pēc līdzšinējās jeb «vecās» kārtības.
Asistenta pakalpojumu var piešķirt:
uz vienu dienu;
vienu mēnesi;
vairākiem mēnešiem;
līdz 31.12.2021.
Ja persona pieprasa asistenta pakalpojumu no jauna vai vēlas saņemt asistenta pakalpojumu atkārtoti, bet pēc jaunajiem nosacījumiem, pašvaldības sociālajā dienestā ir jāiesniedz iesniegums, lūdzot piešķirt asistenta pakalpojumu jūlijā.
Jūlijs:
Visi iesniegumi par asistenta pakalpojumu tiek izskatīti un lēmumi pieņemti atbilstoši jaunajiem nosacījumiem.
Ja cilvēkam ar invaliditāti ir spēkā esošs līgums, kura periods turpinās pēc 01.07.2021., viņam ir izvēle:
turpināt saņemt asistenta pakalpojumu atbilstoši «vecajiem» nosacījumiem līdz līguma termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 31.12.2021. (atlīdzība un atskaitīšanās kārtība arī saglabājas līdzšinējā!);
iesniegt sociālajā dienestā iesniegumu, lūdzot piešķirt asistenta pakalpojumu atkārtoti saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem. Pārrāvuma nebūs, jo līdz lēmuma pieņemšanai cilvēks turpinās saņemt pakalpojumu pēc «vecajiem» nosacījumiem.
Cilvēkam ar invaliditāti, plānojot pakalpojuma saņemšanu, jāņem vērā:
sociālais dienests lēmumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu pieņem viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas;
pēc lēmuma pieņemšanas sociālais dienests aicina pakalpojuma pieprasītāju un pakalpojuma sniedzēju slēgt līgumu par pakalpojuma sniegšanu.
Inita Ozoliņa
Latvijas Neredzīgo biedrībai 95! Pirms 5 gadiem ar dažādiem pasākumiem atzīmējām savas biedrības 90 gadu jubileju. Pēc vēl 5 gadiem jau būs simtā. Šī deviņdesmit piektā tāda pieklusināta, gan skaitlis tāds apaļi neapaļš, gan visu pasauli piemeklējis nejaukais Covid-19. Tomēr dzīve turpinās, lai gan ir tādas situācijas, kādas līdz šim pat iedomāties nevarējām.
Rīgā, Juglā, Strazdumuižas ciematā darba duna. Tiek siltināts Strazdumuižas klubs. Tik ilgi gaidīts notikums, bet neviens nezina, kad ar pilnu jaudu varēs atsākties amatiermākslas kolektīvu mēģinājumi, koncerti, teātra izrādes, amatiersporta sacensības. Un kādi mēs būsim, ko vēlēsimies, kad visu atkal drīkstēsim?
Dažkārt atskan kritika par dažādām lietām, citreiz tā ir objektīva, citreiz ne. Bet tomēr jāatzīst, ka cilvēku ar īpašām vajadzībām labā darīts ir daudz. Braila raksta pratējus priecina fakts, ka lielākajai daļai medikamentu ir uzraksti šajā rakstā, šķiet, ka arī novērsts tas, ka šiem uzrakstiem kaut ko uzlīmēja virsū, tādējādi tos padarot nesalasāmus. Paskaidrojoši uzraksti Braila rakstā ir jau diezgan daudzās tūristiem domātās apskates vietās; stāvu numuri liftos kultūras un medicīnas iestādēs; sabiedriskajā transportā parasti tiek nosauktas pieturas; autobusu pieturās Rīgā parādījušies saraksti ar melniem burtiem uz dzeltena fona; vadlīnijas uz ietvēm ļauj saprast, ka ejam pareizi. Tā varam saukt vēl un vēl. Arī jaunās tehnoloģijas diezgan sekmīgi varam apgūt, bet par to šoreiz neiedziļināšos.
Tomēr, kā vienmēr ir un būs lietas, kas mūs neapmierina. Daži piemēri. Rīgas starptautiskajā autoostā ierīkotas vadlīnijas, turpat pretī autoostai pirmā tramvaja pietura. Cik labi! Tomēr vājredzīgie un ne tikai sūdzas par jaunajiem autobusu maršrutu sarakstiem autoostā. Agrāk tie bija parastiem burtiem un zemāk. Tagad tie ir elektroniski un tik augstu, ka tiešām grūti salasāmi, bez tam uz melna fona dzeltenā un citās krāsās ne visai labi vājredzīgam. Tad vēl: jau par to runāts, bet īsti nav saprotams, ja var katrā pieturā Rīgā skaļrunī uz āru atskaņot galapunkta nosaukumu un klāt vārdu «izkāpšana», kāpēc gan nevar nosaukt klāt maršruta numuru, kā tas ir Liepājas pilsētas autobusiem? Mēs varam saprogrammēt dronus, palaist kosmosa kuģus, nemaz nerunājot par skaļruņiem lielveikalu pašapkalpošanās kasēs un citus paziņojumus.
Mārketings: veikalā izvietotās preces pilnīgi pārkārtotas, šī pārkārtošana pat iekļauta darbinieku algās, iesi cauri veikalam, meklēdams savu preci, nopirksi vēl daudz ko neparedzētu. Bet ko par to domā vājredzīgs cilvēks, kurš apzināti izvēlas pazīstamu veikalu, lai droši iegādātos vēlamo preci? Esam apzinīgi, valkājam mutes un deguna aizsegus, brilles aizsvīst, karsti, nervozējam, kur mūsu iecienīto produktu tagad atrast, varbūt vispār nav? Izejam no veikala, nerunāsim par nemarķētiem stabiņiem. Visneiedomājamākajās vietās atstāti iznomātie skūteri, neredzīgs ar spieķi varbūt tos sataustīs, bet vājredzīgs ne vienmēr pamanīs.
Mazpilsētu autoostās tualetes slēgtas citviet pat 18.30. Labi, ja vēl kāds to izlasa, bet ko darīt vēlāku autobusu pasažieriem? Labi, ja pa ceļam kaut kur ir degvielas uzpildes stacijas.
Covid laikā daudzviet brīvā dabā izvietoti kafijas automāti, tur iespējams izvēlēties līdz pat 20 dažādu dzērienu. Vājredzīgam cilvēkam, domājams, jāapgūst aparāts kāda vadībā, tie ir skārienjutīgi, tie ir dažādu firmu un var atšķirties. Bet arī mums garšo kafija un karsta šokolāde.
Un numuriņi. Tie ir gan ārstniecības iestādēs, gan pastā, gan citās valsts iestādēs, bankās un pat atsevišķos pārtikas veikalos. Daži tos redz, citiem ir asistenti, citi vienkārši cenšas izvairīties no tādām vietām, kur jāņem numuriņi, bet ne vienmēr tas iespējams.
Maija žurnāla numurā publicējām un pat parādījām attēlā jauno invaliditātes apliecības paraugu. Tajās vairs nebūs iekļauts personas fotoattēls. Turpmāk invaliditātes apliecība personai būs jāuzrāda kopā ar personu apliecinošu dokumentu (pasi vai ID karti). Invaliditātes apliecības, kas izsniegtas līdz 2021. gada 30. jūnijam, būs derīgas līdz apliecībā norādītā derīguma termiņa beigām. Turpmāk invaliditātes apliecībā tiks norādīts nevis derīguma termiņš, bet periods, uz kādu noteikta invaliditāte. Apliecības derīguma termiņš būs vienāds ar invaliditātes termiņu. Šobrīd personām, kurām invaliditāte noteikta bez termiņa (uz mūžu), invaliditātes apliecību izsniedz uz 10 gadiem, pēc minētā termiņa apliecība jāatjauno. No šī gada
1. jūlija personām, kurām invaliditāti noteiks bez termiņa, invaliditātes apliecību arī izsniegs bez termiņa (to nevajadzēs atjaunot ik pēc desmit gadiem).
It kā labi, bet tas nozīmē, ka, iekāpjot sabiedriskā transporta līdzeklī, kur vadītājam jāuzrāda invaliditātes apliecība, ar to kopā būs jāuzrāda arī ID karte vai pase. Tātad kāds no šiem dokumentiem jānēsā līdzi. Ja paralēli jāuzrāda arī biļete papīra formātā vai telefonā, vai tas būs ērti? Rokas ir divas, bieži ir vēl kāds nesamais.
Šīs ir pārdomas, rosinu diskusiju vai pat iesniegt argumentētus priekšlikumus un ieteikumus jauninājumu ieviesējiem.
Vīrietis ap 40 vēlas iepazīties ar sievieti vecumā no 35 līdz 45 gadiem nopietnām attiecībām. Esmu gādīgs, izpalīdzīgs. Vēlams, lūdzu, zvanīt uz tālruņa numuru 26634500.
Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Ventspils filiāle
Pašreiz Ventspils Neredzīgo biedrības bibliotēkas telpās ir apskatāma Anitas Bērziņas darbu izstāde, kas aprīlī bija redzama Mērsraga Tūrisma informācijas centra telpās.
«Sākumā mani ļoti aizrāva Ventspils Neredzīgo biedrībā floristikas nodarbības projekta ietvaros Aivas Šliseres vadībā. Tur ieguvu iemaņas darbos ar grieztiem ziediem un arī ar dažādiem citiem jauniem, man vēl nepazīstamiem floristikas materiāliem. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar kaut ko ir jānodarbojas. Man bija arī laba rehabilitētāja Ilze Jurgensone, kura allaž mani pamudināja turpināt attīstīt apgūtās iemaņas un mācīties ko jaunu. Ar savu darbu «Dzimtas koks» piedalījos arī Latvijas Neredzīgo biedrības izstrādātajā radošajā projektā «Tumsai ir krāsas». Jau sen man ir bijusi vēlme apgūt gleznošanu ar eļļas krāsām. Bet tas arī tehniski ir sarežģīts process, kurā nepieciešamas daudz dažādas «uzpariktes» molberts, palete, gleznošanas naži, speciālas otas, palīgvielas (šķīdinātāji un cietinātāji, lakas utt.). Gruzdēja jau manī tas ilgi Ir grūti tomēr bez skolas. Mana senā sapņa par gleznošanu realizācija kļuva iespējama, tikai pateicoties LNB rehabilitācijas programmas ietvaros iekļautajām radošo izpausmju nodarbībām. Pirms visiem lielajiem aizliegumiem rehabilitācijas programmas ietvaros, ar pulciņa pasniedzējas Līvas Ozoliņas padomiem un palīdzību paspēju apgūt darbošanos ar akrila krāsām. Un tagad, darinot darbus, ar domām esot dziļi iekšā, aizmirstas visas vainas un nebūšanas. Jāteic liels «paldies» tik daudz piesauktajai pandēmijai, jo bija iespēja nodarboties ar man tik ļoti iepatikušos lietu gleznošanu. Tā kā esmu dzimusi un ilgi dzīvojusi pie jūras, mēģinu savos darbos to attēlot. Ļoti patīk daba, ziedi, tad arī tos var redzēt manās gleznās. Jāatzīst, ka tas tomēr ir padārgs vaļasprieks Te nu liels paldies sakāms Ventspils Neredzīgo biedrībai par atbalstu!»
Anita Bērziņa ir 1. grupas redzes invalīde, no 1984. gada viņa aktīvi darbojas LNB Ventspils TO, kur strādājusi gan valdē, gan par grupu vadītāju.
Latvijas Neredzīgo bibliotēka
Audiogrāmatas
Ieskaņotās:
Ligita Paegle «Visas sēdvietas izpirktas: stāsti»
Lasa Jurģis Vancāns, 2021. gada ieraksts, 1 CD (6 st. 34 min.);
Ketlina Kaldmā «Būt sliktai meitenei ir dievīgi»
Lasa Dina Kāgane-Kovaļova, 2021. gada ieraksts, 1 CD (2 st. 37 min.);
Gundega Repše «Retināts gaiss: prozas cikls»
Lasa Dina Kāgane-Kovaļova, 2021. gada ieraksts, 1 CD (6 st. 24 min.);
Kārlis Ķezbers «Takšelis Makšelis»
Lasa Dina Kāgane-Kovaļova, 2021. gada ieraksts, 1 CD (6 st. 57 min.);
Стефани Кляйн «Честно и непристойно»
Читает Кристина Кокина, запись 2021 года, 1 компактдиск (8 ч. 47 мин.);
Restaurētās:
Karolīna Hārta «Nāve mīlētāju alejā»
Lasa Dzidra Liepiņa, 1999. gada digitāls audioieraksts (10 st. 31 min.);
Ernsts Pinkerts «Mātes sirds»
Lasa Dzidra Liepiņa, 2000. gada digitāls audioieraksts (28 st. 27 min.);
Džūda Devero «Vasaras māja»
Lasa Dzidra Liepiņa, 2002. gada digitāls audioieraksts (16 st. 29 min.);
Helēna Grifitsa «Sidrabstariņš»
Lasa Dzidra Liepiņa, 1999. gada ieraksts, 1 CD (5 st. 53 min.);
Oldržihs Koseks «Slepkava smaržojas ar «Chanel»»
Lasa Dzidra Liepiņa, 1983. gada ieraksts, 1 CD (11 st. 22 min.);
Irma Grebzde «Sējējs izgāja sēt; Ziedi mana vasara»
Lasa Dzidra Liepiņa, 1994. gada ieraksts, 1 CD (16 st. 6 min.);
Anna Brontē «Agnese Greja»
Lasa Līga Liepiņa, 2000. gada ieraksts, 1 CD (8 st. 26 min.)
Grāmatas Braila rakstā
Jānis Zelčāns «Visi dati dodas uz debesīm: stāsti un noveles» (3 sējumi);
«Pasakas» (1 sējums; grāmata vieglajā valodā pēc Kārļa Skalbes pasaku motīviem)
Grāmatas palielinātā drukā
Rolanda Bula «Upes laiks»;
Nella no Krotes «Ragana bez diploma»;
Ligita Paegle «Istabas biotops»;
Ilona Brūvere «Stāsta Juris Strenga. Mana grāmatvedība: aktiera kaleidoskopiskā dzīve un pienākumi»;
Dace Judina, Arturs Nīmanis «Krustceles»;
Dace Judina «Tukšais nams»;
Mika Kerenens «Armando»;
Madara Rožkalne «Ting, bu dong: kādas latviešu ģimenes piedzīvojumi Ķīnā»
Latvijas Neredzīgo sporta savienība
LNSS 2020. gada kopvērtējums individuālajā vērtējumā:
52 sportisti tika pie ieskaites punktiem.
3. vieta 2020. gadā pienākas Guntim Bringulim no «Redzi Mani», kura kontā 46 punkti.
Ar 2. vietu pagājušo sezonu noslēdza Aigija Tērauda, kas arī pārstāv «Redzi Mani». Aigijas kontā 48 punkti.
Par LNSS 2020. gada individuālā vērtējuma čempionu ir kļuvis «Skola» pārstāvis Deniss Ovsjaņņikovs, kuram beigās 55 punkti.
LNSS 2020. gada komandu un organizāciju reitings:
Tikmēr interesanti notikumi norisinājās komandu un organizāciju kopvērtējumā.
Pie ieskaites punktiem tika 10 dažādas komandas un organizācijas.
3. vieta Liepājas «Ezerkrasts», kuri tika pie 162 punktiem.
Šoreiz 2. vieta «Skola» pāŗstāvjiem, kuri iekrāja 265 punktus.
Visu sezonu mērķtiecīgi uz 1. vietu raudzījās un par to cīnījās «Redzi Mani» organizācija, kuri iekrāja 433 punktus un līdz ar to kļuva par sezonas čempioniem.
Vāka foto:
Vasaras saulgriežu noskaņu raisošs attēls, kurā redzama bagātīga, dažādu krāšņu krāsu ziedu pļava.
Iekšlapu foto:
Aiz raksta «Rehabilitācijas centra Jūrmalas klienti izbrauc zaļumos» ievietotas divas fotogrāfijas. Pirmajā redzams «Rūķīšu tējas» ražotnes teritorijas pagalms. Fotogrāfijas priekšplānā pagalma zālājā novietota krāsaina rūķa figūra. Tā izskatās izmērā iespaidīga, jo vismaz divas reizes tās garums pārsniedz iesānis redzamās vieglās automašīnas. Fonā redzama arī krāsaina, nedaudz bērnišķīgā stilā ar dažādu ziedu zīmējumiem apgleznota māja. Pie tās piestiprināta apaļa plāksne ar «Rūķīšu tējas» simbolu animēts rūķa zīmējums, virs kura pusaplī uzraksts: rūķīšu tēja.
Otrajā fotogrāfijā redzami izbraukuma dalībnieki pie ārstniecisko augu dobēm. Augi vagās aug puduros, puskrūmos. Tā kā no ekskursantiem gabaliņu tālāk esošo augu krāsa ir gaišāk zaļa, noprotams, ka tur jau aug citas šķirnes tējas materiāls.
Žurnāla sadaļā «Īsumā» asistenta pakalpojuma pieprasīšanas un piešķiršanas noteikumi pārejas periodā attēloti infografikā, ko sagatavojusi Labklājības ministrija.
Aiz raksta «Mēs un mūsdienas» ievietots Rīgas Starptautiskās autoostas autobusu atiešanas saraksta tablo. Redzams melns, paliels ekrāns, uz kura baltiem burtiem norādīti autobusu galapunkti (pilsētas). Zem katra galapunkta nosaukuma četras kolonnas: 1. kolonnā dzelteniem cipariem norādīts atiešanas laiks no autostas, 2. kolonnā galapunktā pienākšanas laiks baltiem cipariem, 3. kolonnā dienas (apzīmētas ar baltiem cipariem), kurās autobuss kursē norādītajā laikā, 4. kolonnā platformas numurs baltiem cipariem. Gan cipari, gan burti ir vienādi neliela izmēra, un informācija ir izvietota blīvi.
Aiz raksta «Anita Bērziņas darbu izstāde Ventspils bibliotēkā» ievietotas divas fotogrāfijas.
Pirmajā fotogrāfijā māksliniece pozē starp saviem darbiem pie bibliotēkas grāmatu plaukta. Attēlā redzamas divas izmērā nelielas gleznas (apmēram A4). Pirmajā uz pelēkas un melnas krāsas fona attēlots spilgti sarkans magonei līdzīgs zieds, bet otrajā jūras skats; tā viļņu pilna, tajos rotaļājas saules atspulgs.
Otrajā fotogrāfijā māksliniece stāv pie klavierēm, uz kurām saliktas viņas gleznas. Kopumā tās ir deviņas un dažāda izmēra. Astoņās gleznās redzami ziedi, bet vienā melnbalts, zarains bērza stumbrs.
Aiz raksta par Latvijas Neredzīgo sporta savienības sportistu sasniegumiem ievietotas trīs fotogrāfijas, divas no tām atrodas uz žurnāla aizmugurējā vāka. Visās fotogrāfijās redzami LNSS sportisti stadionā. Abās aizmugurējā vāka fotogrāfijās redzamas apbalvotās komandas. To biedriem kaklā medaļas, rokās iegūtais kauss.
PAR žURNāLU «ROSME»
Žurnāla izdevējs: Latvijas Neredzīgo biedrība
Redaktore: Santa Galiņa, Braila korektore: Inita Ozoliņa
Redakcijas adrese: Braila iela 3, Rīga, LV-1024
Tālrunis: 67533887
E-pasta adrese: rosme@lnbiedriba.lv
Facebook: https://www.facebook.com/rosmelnb
Masu informācijas līdzekļa reģistrācijas apliecības nr. 000700401 un 000700402
Publicētie materiāli ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli. Par skaitļiem un faktiem publikācijās atbild to autori.