Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā, 1 kilometrus lejpus Vīgantes, 9 kilometrus augšpus Kokneses. No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze. Tās šūnakmens veidojās aizvien lielāks un ik pēc 300 gadiem no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā Staburags tika applūdināts. Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem kopā ar retu augu sugām tā tuvumā
Abstract (latvian):
Staburaga meitiņa bija populārs tēls 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā (Teodora Hāna dziesmu luga,1891; Aspazijas drāma; Baumaņu Kārļa dziesma; Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums ar šādu nosaukumu. Sēlpilī pirmās Latvijas Republikas laikā darbojās kultūras veicināšanas b-ba”Staburaga meitiņa”
Abstract (latvian):
Tēls pieminēts senā nostāstā par jaunekli, „kas braucis laiviņā, lai zvejotu Daugavā. Viņa līgava palikusi uz krasta. Piepeši sacēlušies lieli viļņi, laiva apgāzusies un līgavainis noslīcis. Nelaimīgā jaunava aiz žēlabām krastā raudājusi dienu un nakti un lūgusi Daugavu atdot iecerēto no dzelmes atpakaļ. Raudot meita pārvērtusies par klinti – Staburagu”. Avots: J.V.Ilsters. Daugavas krasti mūs aicina // Brīvā Zeme.-1937.gada 19.augusts