Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā, 1 kilometru lejpus Vīgantes, 9 kilometrus augšpus Kokneses. No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze. Tās šunakmens veidojās aizvien lielāks un ik pēc 300 gadiem no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā Staburags tika applūdienāts. Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem kopā ar retu augu sugām tā tuvumā
Abstract (latvian):
„Nedaudz lejāk no Liepavota – Svētavota raud Staburags. Staburags ir kaļķakmens klints radze, pār kuru tek daudz kaļķu saturošo ūdens. Arī pašā radzē ir sīki avotiņi.Kaļķotais ūdens pārklāj ar kaļķiem uz klints augošos stādus un sūnas. Tā rodas augošais šūnakmens, no kura nemitīgi sūcas ūdens lāses.Tāpēc Staburagu sauc arī par „raudošo klinti”, ap viņu saistās daudzas tautas leģendas un teikas. Staburagam bijuši vairāki nogruvumi.1861.g.liela daļa no Staburaga nolūza un iegāzās Daugavā. 1916.gadā nogruvis pats Staburaga rags. Tā drupas guļ piekājē.” Avots: Ūdris, Valdis. Skaistā Daugava //Jēkabpils Vēstnesis.-1938.gada 9.jūnijs. Nr.23