Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā, 1 kilometru lejpus Vīgantes, 9 kilometrus augšpus Kokneses. No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze. Tās šunakmens veidojās aizvien lielāks un ik pēc 300 gadiem no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā Staburags tika applūdienāts. Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem kopā ar retu augu sugām tā tuvumā
Abstract (latvian):
„Aiz kāda līča kļūst redzama pelēki ruda klints – Staburags. Tikai pie Staburaga rodas īsts jēdziens par tā raudāšanu. Tiešām, tā var raudāt līgava par savu noslīkušo līgavaini. Ūdens tek veselām strūklām. Visa raudošā klints ir stipri plata, bet paaugstinātā klints, ko parasti ceļotāji saprot par pašu Staburagu, nav plata.Puse no tās, kā zināms, nogruvusi, un milzīgie klints bluķi tagad guļ pa daļai Staburaga pakājē, pa daļai Daugavā. Tomēr arī vēl tagad pēc nogrūšanas Staburags ir prāvs. No Daugavas skatoties tas tik liels neliekas, bet pieejot klints pakājē, cilvēks sajūt savu niecību. Apsūnojis un dižs tas lūkojas Daugavā.” Avots: E.Š. Ogres un Pērses krastos // Kurzemes Vārds.-1938.gada 15.jūnijs