Pilsēta veidojusies Slocenes kreisajā krastā iepretī senlejas paplašinājumam. Tagad tā aizņem teritoriju arī labajā krastā. Lībiešu pilskalns bijis apdzīvots un sākts apbūvēt 11. gadsimta beigās un 12. gadsimtā, taču pirmoreiz Tukuma vārds rakstiskos vēstures avotos minēts 1445. gadā akelwerk). Iesākumā tas bijis īsts vācu tirgotāju un amatnieku miestiņš. 1795. gadā Tukumam piešķīra apriņķa pilsētas tiesības. Atklātnē redzama Lielā iela, tā ir senākā un garākā pilsētā. Tā sākas pie Sv. Trīsvienības luteraņu baznīcas un beidzas pie Kapu kalna. 19. gadsimtā Lielajā ielā dzīvoja galvenokārt muižnieki, cunftes meistari un amatnieki, tur atradās arī svarīgākās iestādes: virspilskunga tiesas nams un vairākas skolas. Tukuma Sv.Trīsvienības luterāņu baznīca celta 1644. gadā, tā ir mūra, ar dakstiņu jumtu (600 sēdvietu). Lielākās pārbūves izdarītas 1789. un 1858. gadā (pēc remonta iesvētīta 1859. gadā), kā arī pēc Pirmā pasaules kara no 1922. līdz 1923. gadam. Ērģeles bijušas jau 1687. gadā, jaunas iegādātas 1769. gadā, paplašinātas 1859. gadā (meistars K. Hermanis) un 1871. gadā (meistars F. R. Veisenboms). Baznīcā ierīkots skatu tornis, no kura var pavērties uz pilsētu no 20 metru augstuma. Pretī baznīcai Kultūras nams - bijušais Tukuma Viesīgās biedrības nams. Atklāts 1902. gadā. Ēku cēluši vietējie namdari tirgotāja Jāņa Eihenberga vadībā. Tolaik tas bijis viens no greznākajiem un modernākajiem namiem pilsētā