Staburags bija apmēram 18,5 m augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā, 1 km lejpus Vīgantes, 9 km augšpus Kokneses. No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze. Tās šūnakmens veidojās aizvien lielāks un ik pēc 300 gadiem no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā Staburags tika applūdināts. Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem kopā ar retu augu sugām tā tuvumā (vienīgā Alpu Kreimules atradne Latvijā, u.c.)