Vēstures avotos Smiltenes vārds pirmo reizi minēts 1427. gadā. Pie vācu bruņinieku celtās pils bija izveidojusies prāva apmetne – Smiltenes ciems. 16.-18. gs. karos Smiltene tika nopostīta. Straujš pilsētas uzplaukums sākās 19. gs. beigās, kad Smiltenes muižas īpašnieks kņazs Līvens sadalīja zemi gruntsgabalos un iznomāja tos mūža rentē. Līdz Pirmajam pasaules karam Smiltenē uzcēla pirmo hidroelektrostaciju Baltijā (1913) un atklāja šaursliežu dzelzceļa līniju Smiltene – Valmiera – Ainaži (1911). Pilsētas izaugsme turpinājās Latvijas Republikas laikā, īpaši pēc pilsētas tiesību piešķiršanas 1920. gadā. Pilsētā bija tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi (dzirnavas, pienotava, kokzāģētavas). 1935. gadā bija 410 dzīvojamās mājas, no tām 51 mūra. Otrā pasaules kara beigās (1944. gada septembrī) ugunsgrēkā gāja bojā pilsētas centrālā daļa. Tālumā redzams Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Pirmā koka baznīca bijusi bruņinieku pils centrā. 1702. gadā krievu karaspēks baznīcu nodedzināja un zvanu aizveda uz Pleskavu. Tagadējā baznīcas ēka pārbūvēta 1859. gadā. Tā ir vienīgā krusta veidā celtā baznīca Latvijā. Logi ir gotu stilā, iekšpusi rotā izcili kokgriezumi un baznīcas augšējās sienās viscaur vijas latvju raksti. Ērģeles būvējuši Racmanis un Rollers. Tām ir 20 balsu un izmaksājušas 3400 zelta rubļu. Ernsta fon Lipharda altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” baznīcai dāvājusi toreizējā Smiltenes muižas īpašnieka Bandava kundze. 1896. gadā to atjaunojis J. Rozentāls. Baznīcas pulkstenis ir bijušā Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvana. Baznīca ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis