Pilsētas teātra (tagadējās Nacionālās Operas) apstādījumi tika ierīkoti 1881. gadā, taču tie gāja bojā 1882. gada teātra ugunsgrēkā; tos atjaunoja 1888. gadā. Vēlākais Rīgas dārzu direktors Georgs Frīdrihs Kūfalts (Kuphaldt, 1853-1938) bija iecerējis šeit izveidot otru skaistāko vietu kanāla malā. Zemākā terasē pie teātra ēkas ierīkoja regulāru parteru apstādījumu kompozīciju, pieskaņojot ēkas arhitektūrai. Parterā no teātra puses varēja nokļūt pa četrām kāpnēm, partera galā 1887. gadā uzstādīja strūklaku - skulpturālu grupu cinka lējumā pēc tēlnieka Augusta Folca (Volz, 1851-1926) meta. Kopš 1986. gada šajā vietā atrodas tēlnieces Mirdzas Lukažas bronzā rekonstruētā strūklakas. Terasē gar taisnajiem ceļiem tika iestādīti Persijas ceriņi, kurus apvija mežvīteņi. Starpkaru periodā ar apstādījumu kopšanu un plānošanu nodarbojās ainavu arhitekta Andreja Zeidaka (1874-1964) vadībā, šajā laikā tika izcirsti daži koki un iekārtotas simetriski izkārtotas puķu dobes un jauni skuju koku stādījumi.