Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Cēsu Svētā Jāņa baznīca ir celta 13. gadsimta otrajā pusē un ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. Tā ir lielākā viduslaiku bazilika ārpus Rīgas. Baznīca ir vairakkārt cietusi: karos – Livonijas kara laikā, Poļu Zviedru kara laikā - veseli palika tikai baznīcas mūri, otrā Polijas Zviedrijas kara laikā - baznīca tika izdemolēta, II Pasaules karā - tika sabojāti logi ar stikla gleznojumiem un sagrauts Dienvidu puses sānu joms; pilsētas ugunsgrēkos 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686., 1694., 1746., 1748. gados, kas bija par iemeslu baznīcas sienu deformācijām, tādēļ 1686. gadā Ziemeļu pusē un 1748. gadā Dienvidu pusē tika piebūvēti masīvi kontraforsi, kā arī iemontētas metāla savilces vidusjomā. Dievnams katru reizi tika atjaunots, rekonstruēts vai remontēts. Lielākās pārbūves Svētā Jāņa baznīca piedzīvoja 1792. gadā , kad baznīcas Ziemeļdaļā piebūvēja sanskriteju, 1853. gadā, kad pēc T. A. Punšela (1821–1893) projekta tika paaugstināts strupais, masīvais tornis un uzcelta slaida, gotiska smaile kopumā 65 m augstumā, no 1883. līdz 1884. gadam, kad no baznīcas Dienvidu puses uz Ziemeļu pusi tika pārveidota sanskriteja, gotizēti fasāžu logi etc. un no 1937. līdz 1938. gadam, kad pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta tika uzcelta tagadējā sanskriteja Ziemeļu daļā un tika veikti plaši baznīcas remontdarbi. Gala rezultātā Cēsu Sv. Jāņa baznīca līdz mūsdienām ir saglabājusies kā trīsjomu bazilika ar poligonālu apsīdu un plānā izvirzītu taisnstūra torni.