Kopš civilizācijas aizsākumiem kailums ir bijis organiska tēlo
tājas mākslas izpausmes
sastāvdaļa
–
vai tā būtu tēlniecība, lietišķā māksla, glezniecība, grafika vai arhitektūra.
Cilvēka auguma apzināšanu un attēlošanu mākslas darbos var uzskatīt par tik pat dabisku un
neapzinātu darbību kā elpošana vai staigāšana, ar
piezīmi, ka dažādos Rietumeiropas mākslas
vēstures periodos kailuma attēlošana bijusi tikai vairāk vai mazāk pieņemama konkrētā laika
sabiedrības radītajos kanonos. Taču kopumā kailuma klātesamību Rietumeiropas mākslā var
uzskatīt par bieži sastopamu parā
dību
–
ne velti stājglezniecībā ir izveidojies atsevišķs tam
veltīts žanrs.
Savukārt, ja pievēršas tādam cilvēka attiecību izpausmes elementam kā skūpstam, tad
nākas secināt, ka līdz 19. gadsimta 2. pusei tā klātesamība tieši stājglezniecībā ir bijusi daudz retāka parādība nekā kailums (skūpsta attēlojums biežāk sastopams grāmatu mākslā, grafikā
un keramikā). Skūpstam cilvēce ir piešķīrusi garīguma dimensiju, tā simboliskā nozīme
dažādās kultūrās, reliģijās un laika periodos ir bijusi atšķirīga. Arī mākslas vēsturē skūpsta
simbolikai ir pievērsta uzmanība, taču biežāk sastopami pētījumi, kas piemērus meklē mākslā
kā vienotā kopumā, neatdalot, piemēram, lietišķo no vizuālās mākslas. Svarīgi norādīt, ka
skūpsts šajos pētījumos tiek skatīts tikai kā kādas pla
šākas izpausmes sastāvdaļa, un uzmanība
principiāli tiek piešķirta skūpsta simbolikai nevis tam, kā skūpsts tiek attēlots gleznā un,
attiecīgi, cik lielu nozīmi / lomu skūpsta konceptam gleznā piešķir mākslinieki.