LV | EN
Nosaukums (latviešu):
Diriģents P. Banders ar kundzi un nometnes administrāciju
Oriģināla radīšanas datums:
1945
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija


Metadati

Nosaukums (latviešu):
Diriģents P. Banders ar kundzi un nometnes administrāciju
Oriģināla radīšanas datums:
1945
Fiziskais raksturojums (latviešu):
1 fotogrāfija
Temats:
Fotogrāfijas
Temats:
United Nations Relief and Rehabilitation Administration
Temats:
Brīvais laiks
Temats:
Viesības un viesību rīkošana
Temats:
Kultūra
Temats:
Kora dziedāšana
Temats:
Latviešu diaspora
Temats:
Latvieši -- Vācija
Temats:
Bēgļu nometnes -- Vācija
Ģeogrāfiskais nosaukums:
Vācija
Anotācija (latviešu):
Peteris Banders ar kundzi un Centrālās nometnes Vircburgā (amerikāņu zonā) amerikāņu administrāciju 1945. gada rudenī. Priekšā četri cilvēki sēž pie galda, otrajā rindā stāv divi vīrieši. Uz galda ir ēdienu trauki un ziedi vāzē. Fonā logs. Priekšā, no kreisās: nezināms, Pēteris Banders (diriģents), Lonija Bandere un ? Hunts (nometnes direktors). Foto autors: J. Kreilis.
Vispārīgās piezīmes (latviešu):
Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Izbraucām no Latvijas 1944. gada oktobrī kopā ar latviešu leģionāriem, kas bija novietoti Tinģeres muižā Kurzemē un tika sūtīti uz Austrumvāciju ierakumu rakšanai un militārai apmācīšanai. No Ventspils ostas kuģa brauciens bija ļoti nedrošs, jo Padomju Savienības bumbvedēji nepārtraukti uzbruka kuģiem. Laimīgi nonācām Vācijas ostā un tālāk Posenes pilsētā (tagad Poznan Polijā), kur mūsu ģimenes galva kapteinis Pēteris Banders atgriezās pie saviem leģionāriem un es ar savu divarpus gadu veco meitiņu Birutu apmetāmies pie manas māsas un svaiņa, kuŗi tur jau bija ieradušies agrāk. Tur tad arī mēs sagaidījām Ziemassvētkus un 1945. gadu. Svainis Dr. H. Lecmanis cītīgi sekoja ziņām par kaŗa darbību un frontes stāvokli. Frontei tuvojoties, viņš nolēma, ka tur vairs nav droši, bet viņš nevarēja atstāt slimnīcu, tāpēc veda māsu ar viņas diviem maziem puikām un mani ar Birutu uz staciju tālākam ceļam uz rietumiem. Stacijā, vilcienu gaidot un mūs izvadot, skaļruņi paziņoja, lai visi, kas vien var, steidzīgi dodas uz dienvidiem. Tā arī Dr. H. Lecmanis varēja nesagatavojies, tikai ar to, kas mugurā, braukt ar mums un savu ģimeni uz Saksiju pie sava kolēģa un drauga ģimenes Čadrasā. Domājām, ka esam drošībā, un svainis sāka tur strādāt tuberkulozes slimnīcā. Lielās Amerikas bumbvedēji nepārtraukti lidoja pārī mājas jumtiem, bieži bija jāpavada laiks šķietamā drošībā mājas pagrabā. Ar kaŗa beigām drusku uzelpojām, līdz 1945. gada jūnijā uzzinājām, ka Tīringena un Saksija tiek atdotas Padomju Savienībai. Mēs atkal, ar vienu koferi rokā, sākām doties uz rietumiem. Laimējās atrast laivu, kas mūs pārcēla pāri upei, pēc 20 km soļošanas salīgām vedēju, kas mums palīdzēja, pēc tam atkal bija jāsoļo. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, kamēr nonācām Grotas pilsētiņā, kur jau bija salasījies pulciņš latviešu. Otrā rītā latviešus un citus bēgļus iesēdināja vilcienā un veda; uz kurieni, nezinājām, tikai cerējām, ka ne atpakaļ uz austrumiem. Kad vilciens apstājās, lai uzņemtu ūdeni, domāju, vai lēkt ārā un bēgt. Tomēr laimīgi nonācām amerikāņu zonā – Vildflekenā. Tur mūs novietoja jaunās, nesabumbotās barakās kopā ar dažādu tautību bēgļiem. No turienes bēgļi, ieskaitot latvieši, tika izvietoti nometnēs pēc tautībām. Baumas bija, ka latviešiem nozīmētā nometne Vircburgā ir stipri sabumbota (patiesībā tik slikti nebija) un tāpēc ārsti atteicās tur braukt un palika, strādājot Vildflekenā. 1945. gada rudenī mūs tomēr pārcēla uz Vircburgu, kur bija trīs latviešu DP nometnes. Divas mazākas nometnes "Ziemeļu” un "Epp ielas” un lielā "Centra” nometne, kuŗ mitinājās ap 4000 latviešu bēgļi. Pati iekšpilsēta bija smagi nopostīta, bet apkārtne un kazarmas, kas bija mazāk cietušas, bija salabotas dzīvošanai. Rajona daba bija skaista – augsti vīna kalni, kur pa vidu tecēja zivīm bagātā Mainas upe. Nometņu sabiedriskā dzīve ātri izveidojās visās nozarēs – skolās, baznīcās, teātros, koros, skautos, gaidās utt. Mans laulātais draugs, Birutas tēvs Pēteris Banders atgriezās no gūsta, kad mēs vēl dzīvojām "Ziemeļu” nometnē. Drīz vien lielās "Centra” nometnes koŗa pārstāvis Vilis Osītis aicināja Pēteri uzņemties "Centra” nometnes jauktā kora diriģenta pienākumus. Viņš to ar lielāko prieku uzņēmās un pildīja piecus gadus, korim sniedzot koncertus nometnē, apkārtnē un novada Dziesmu svētkos. Koris aktīvi darbojās līdz 1950. gadam. 1950. gadā, tāpat kā visi citi latviešu dīpīši, meklējot sev paliekošu dzīves vietu, mēs pēc 11 dienu garā ceļojuma ar kuģi nonācām Ņujorkā, Amerikā. Sākām jaunu dzīvi Detroitas pilsētā Mičigānā."
Oriģināla turētājs (*):
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla novietojuma kods:
LPplgD2022.1661
Pieder kolekcijai:
Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)
Izcelsme:
Lonija Bandere
Vieta:
Amerikāņu zona
Vieta:
Vircburga (Würzburg)
Vieta:
Centrālā nometne (Vircburga) (Würzburg)
Izveidošanas datums:
14.06.2022
Labošanas datums:
02.11.2022
APLIS autortiesību statuss:
Nav definēts APLIS autortiesību statuss
APLIS piekļuves tiesības:
Nav definētas APLIS piekļuves tiesības
APLIS tiesību paziņojums:
Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums
APLIS piekļuves paziņojums:
Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija
URI:
https://dom.lndb.lv/data/obj/1044314
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes

Nosaukums Apraksts Izmērs Hash Piekļuves statuss
1. file_Access file_Access 105.13 KB 1f934e57bdc8ce7fb3156cc0b5213944 Lejupielādēt Atvērt

Lūdzu uzgaidiet