Nosaukums (latviešu):

Jauktais koris ar diriģentu

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Jauktais koris ar diriģentu

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Kultūra

Temats:

Kora dziedāšana

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Altgarges nometnes (angļu zonā) jauktais koris stāv uz nelielas nogāzes. Pirmajās kora rindās stāv sievietes tautastērpos, bet pēdējās rindās stāv vīri uzvalkos. Pirmās rindas vidū stāv diriģents. Pirmajā rindā, no kreisās: trešā ? Žagara, sestā Erna Brusubārda, septītais Ernests Brusubārda, astotā Irēna Āboltiņa, devītā Lidija Ozoliņa, desmitā ? Lozenicina. Otrajā rindā, no kreisās: pirmā Dzidra Celinksa, otrā Dzidra Krūma. Pēdējā rindā, no kreisās: piektais Mārtiņš Eduards Siliņš, septītais Augusts Luste. Par šo gadījumu Uldis Siliņš stāsta: "Jauktā kora diriģents bija pazīstamais Ernests Brusubārdis. Ernesta Brusubārdas ģimene izceļoja uz Ameriku, uz Milvoka apkārtni. Viņa pēcnācēji, slavenā Brusubārdas dzimta, nodarbojas viss dažādos veidos ar mūziku." Biruta Bokuma-Kellija par Ernestu I (diriģenta dēlu) stāsta: "Man toreiz bija astoņi vai deviņi gadi. Kad es ar draudzenēm ieraudzījām mazo Brusubārdas puisīti ārā spēlējamies, gājām viņam prasīt: "Puisīt, k' tevi sauc?" Viņš vienmēr atbildēja: "Elnests Blusubalda". Mēs vienmēr nopriecājāmies par tādu atbildi, jo nometnē blusas un blaktis bija pa pilnam."

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Uldis Siliņš, dzimis 1930. g. 26. janvārī, Rīgā, aktieris, dramaturgs, kultūrvēsturnieks, žurnālists, TZO virsnieks, sācis bēgļa gaitas 1944. g., krievu frontei tuvojoties Carnikavai. Pēc pāris mēnešu uzturēšanās Gudeniekos kopā ar ģimeni devies uz Liepāju un no turienes ar kuģi uz Dancigu, tālāk uz Gotenhafenu, Parchimu un Voosmeru Pomerānijā. Kara beigās racis tranšejas Štetinas piefrontē. Pēc kaŗa beigām dzīvojis Alt-Garges, pēc tam Dedelstorfas nometnē, kur beidzis ģimnāziju un izceļojis uz Austrāliju. Ģimenē – tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, zvejnieks, grāmatvedis, aizsargu nodaļas priekšnieks un sabiedrisks darbinieks; māte – Elza Vilhelmīne Siliņa, skolotāja; mātes māsa Milda Deķe – pārdevēja; viņas meita Maruta Deķe – 6 g.; mātes māte Anna Paegle – audēja, mājsaimniece. Par Altgarges nometni. Altgarge atrodas vācu pilsētas Bleckedes apkārtnē, Lejas Saksijā. Visa apkārtne Altgargei ir mežaina. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada februārim Altgargē bija papildus koncentrācijas nometne lielai vācu Neuengammes koncentrācijas nometnei. Tanī bija apmēram 500 cietumnieki, kuŗiem bija jābūvē elektroinstalācija. Karš Eiropā beidzās 1945. gada 8. maijā, un sabiedrotās valstis jūnija sākumā sadalīja Vāciju četrās zonās – angļu, amerikāņu, franču un Padomju Savienības. Pie Altgarges nometnes robeža starp angļu zonu un Padomju Savienības zonu bija Elbas upe. Pēc kaŗa beigšanās angļi Altgargē nodibināja DP nometni latviešiem. Tā Altgarge atradās angļu zonā, bet no kalniņa blakus nometnei varēja redzēt Elbas upi un tās austrumu krastu, kur bija Padomju Savienības zona. Tas mums bija pastāvīgais atgādinājums, kādas briesmas mūs Elbas otrā pusē sagaidīja. Dzīvi nometnē kārtoja Nacionālā komiteja, kuras priekšsēdētājs bija inženieris R. Rutks. Bija iespējas dažādus amatus iemācīties, tā kā kurpnieku, radio techniku un mechāniķa darbus. Jo paredzēja, ka valodas trūkuma dēļ izglītotie darbus savos Latvijas darbos nevarēs atrast. Pie angļu militārās administrācijas dīpīši strādāja meža darbos. Zāģējot, kraujot kokus sūtīšanai uz Angliju. Darbs bija smags, bet atalgojums un papildus ēdiens ļoti noderēja. Šodien nometnes barakas, saprotams, vairs nav. Mežainais rajons tagadējos laikos ir kempingu apkārtne. Vienīgais atgādinājums par Altgarges vēsturi ir liels akmens, kuram ir uzlikta memoriālā plāksne, atceroties koncentrācijas nometnes cietušos. Par Dedelstorfas nometni. 1935. gadā vācu "Luftwaffe" iznomāja 188 hektārus zemes Lejas Zaksijā, ziemeļos no Dedelstorfas mikrorajona, lai tur izbūvētu gaisa karaspēka bāzi. 1939. gadā tas bija pabeigts kopā ar lidmašīnu skrejceļu, "vislabāko" virsnieka kazino un pat vilciena sliedēm. Pie būvēšanas darba bija pielikti 1000 piespied darbinieki. Pirms kara bāze bija domāta lidošanas apmācībai un speciālai bumbošanas apmācībai. Bet tad kara laikā vieta dienēja savādiem ekspluatācijas mērķiem, tā kā gaisa desantniekiem un planieristiem. Kara beigās, 1945. gadā, vācu karaspēks izpostīja visus bijušos aparātus un mašīnas. Kad sabiedrotie spēki pārņēma šo vietu, tad angļi turpmāk to lietoja kā militāro lidostu. 1947. gadā angļi Dedelstorfas kazarmās nodibināja DP nometni Baltijas bēgļiem, kuri līdz 1951. gadam tur nodzīvoja. 1947. gada beigās mēs bijām "D.P.A.C.S. Dedelstorfa, area team 905". Dedelstorfa, bijušās lidotāju kazarmas, jau bija solis uz augšu, taču Alt-Gargi, mūsu iepriekšējo nometni, es atcerējos ar nostalģiju, jo ar to saistījās zināma romantika. Dedelstorfā dzīvojamās ēkas bija divstāvu mūra. Angļu virsnieki dzīvoja vienstāvu mūra mājās. Citādi bija arī vienstāvu saimniecības ēkas, sarīkojumu zāle bija šķūnis ar skatuvi. Svarīgākās basketbola spēles mēs spēlējām bijušā lidmašīnu angārī. Tur arī bija lielā ēdamzāle un viena mazāka, kur darbojās bērnu dārzs. Mazāko zālīti ģimnāzija lietoja saviem sarīkojumiem un ballītēm, kur notika referāti un citas kulturālās nodarbības. Slimnīca bija maza. Nometnei arī pienāca dzelzceļa sliedes, par kuŗām veda koku transportus uz Angliju. Dzelzceļa stacija parastajai satiksmei bija mazliet tālāk. Mēs bijām, kā saka, atpakaļ civilizācijā. Dedelstorfas DP nometnes Miera baznīca bija gauži neizskatīga ēka, bet tā bija baznīca. Divi logi bija pie ieejas, pārējie iebūvēti jumtā. Baznīcas ārpusi negreznoja neviens koks, ne krūms, tā atgādināja teicienu: "plika kā baznīcas žurka". Mēs ieradāmies Dedelstorfa nometnē 1947. gada beigās, jo 18. novembri bijām nosvinējuši Alt-Gargē. Tās dienas dievkalpojuma dziesmu lapiņā bija ierakstīts mierinājums mums visiem: "Mēs gaidām pēc Dieva apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. II Pet. 3,13.” Pēdējos laikos ēkas bija dažādiem nolūkiem izlietotas. 1956. gadā vācu tanku divīzija tur tika ievietota, un lidosta atkal bija apmācības nolūkiem. 1994. gadā visas barakas ēkas tika nojauktas un novāktas. Tagadējos laikos viss bijušais kazarmu laukums ir civiliem nolūkiem lietots, un viss lidmašīnu skrejceļš, kā arī apkārtējā platība ir lieli kartupeļu kultivēšanas lauki." Redaktora piezīme: "Papildinformācija par Ulda Siliņa dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā ir atrodama arī laikraksta "Jaunā Gaita" 260. un 263. numurā."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.2653.2

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Uldis Siliņš

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Altgarge (Alt-Garge bei Bleckede)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1045823
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes