Attēlā - Iecavas upe, baznīca un Pirmajā pasaules karā nopostītās Lejas dzirnavas ar slūžām (agrākais hercoga Jēkaba kapara āmurs) ap 1904. gadu. Apmēram 1650.-1658. gadā tur iekārtots Iecavas vara ceplis ar dzirnavām, kas ar pārtraukumiem pastāvēja līdz 1840.-1850. gadam. Dzirnavas tad palika tikai kā maltuve. Vecais dzirnavu dambis atradās pretim bijušām senām dzirnavām, Iecavas upes labā pusē. Dambis, kura masīvās koka kastes akmeņiem pildītas, iestiepjas upē līdz 12 m tālu, 20 m garā dambja daļa izpostīta. Dambja konstrukcija sastāv no 25-30 cm bieziem tēstiem ozola baļķiem, kuri ūdenī samirkuši gluži melni, slūžu virspusi klāj jau pa pusei satrunējušas līdz 5 cm biezas plankas, kuras pie sijām pildītas ar lielām 5 cm kaltām naglām. Dambis ar 17 m garo aizsarga sienu pieslienas tieši ap 15 m augstam ļoti stāvam upes krastam un vietām no liela stāvuma jau nobrucis. Dambja platums 8,5 m un tas stāv 1 m augstāk par upes līmeni. Dambja konstrukcijas dienvidu daļā, kas vērsta pret upes straumi, pildīta lielās masīvās kastēs, ar smiltīm un māliem, kamēr no puses, sākot uz ziemeļu pusi, konstrukciju nostiprina lieli akmeņi, kuri sablīvēti līdz 1,5 m virs ūdens līmeņa. 20. gadsimta 30. gadu sākumā bija doma visu karā nopostīto ūdensdzirnavu kompleksu plēst nost un taisīt jaunas slūžas, bet seno dzirnavu vietā būvēt zāģu gateri