Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā, 1 kilometru lejpus Vīgantes, 9 kilometrus augšpus Kokneses. No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze. Tās šunakmens veidojās aizvien lielāks un ik pēc 300 gadiem no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā Staburags tika applūdienāts. Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem kopā ar retu augu sugām tā tuvumā
Abstract (latvian):
„klasiska vieta, kurā attaisnojas tautas apgalvojums, ka akmeņi aug... No vairākus desmitus augsta dolomītu krasta, metru 10 no virsas skaitot, iztek spēcīgs avots. Pašreiz tas sadalās divās daļās – viena novadīta uz nelielu dobi..., otra krīt no daži desmiti metru augstas avotkaļķu klints. Krītot ūdens sašķīst pilienos, ar ko daļa šķīdinātās ogļskābās gāzes izplūst. Plašais sūnu pārklājs, pa kuru lēnām slīd šie pilieni, izlieto daļu ogļskābes asimilācijai. Ar šādiem ogļskābes zaudējumiem avota ūdenī ļoti vājinās kaļķu šķīšanas spējas. Ap sūnām un aļģēm caur to bagāti nosēžas kaļķu daļas, krājas avotkaļķi”. Avots: E.Rozenšteins, Z.Lancmanis. Mūsu avotkaļķi // Ekonomists.-1924.gada 1.novembris. Nr.21.