1323. gadā Valmiera pirmo reizi minēta kā pilsēta ar savu maģistrātu jeb Rīgas tiesībām. Tas liecina, ka tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. 1365. gadā - Valmiera pirmo reizi dokumentos tiek minēta kā Hanzas pilsētu savienības locekle. 1560. gadā - Livonijas kara laikā - krievu cara Ivana Bargā karaspēks noposta Valmieras apkārtni, bet pilsētu ieņemt nespēj. Pilsētas ekonomiskā attīstība paātrinās XIX gadsimta sākumā. To raksturo iedzīvotāju skaita pieaugums - 1820. gadā tas ir 529, bet jau 1897. gadā Valmierā dzīvo 5050 cilvēku. 1865. gada vasarā atklāj pirmo koka tiltu pār Gauju. Pilsētas saimniecisko stāvokli uzlabo Rīgas - Pēterburgas dzelzceļš, ko uzbūvē 1899. gadā un kas iet caur Valmieru. Tas veicina rūpniecības, tirdzniecības, un celtniecības attīstību. Valmierā nodibinās pirmās rūpnīcas, fabrikas. Pie Valmieras dzelzceļa stacijas izaug jauna pilsētas daļa - Kārliena, bet Gaujas kreisajā krastā - Pārgauja. 1922. gadā Valmieras pilsētai pievieno Pārgaujas un Karlovskas miestu, atdalot tos no Kauguru pagasta. 1928. gadā Valmierā izurbj dziļurbuma aku, kura dod pazīstamo Valmieras minerālūdeni. 1940. līdz 1959. gadam. Trieciens Valmierai ir Otrais Pasaules karš. 1944. gadā 1/3 daļa pilsētas tiek pilnībā nopostīta, izdeg pilsētas centrs. Pēckara gados Valmieras centrālā daļa tiek uzcelta no jauna. Visā pēckara laikā Valmiera ir rajona centrs. Kopš 1959. gada Valmieras pārvaldē ir pašreizējā rajona teritorija