Pēdējā desmitgadē kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā
–
ES) valsts
izglītības sistēma,
īstenojot Eiropas Padomes (turpmāk tekstā
–
EP) valodu izglītības politikas
mērķi, nodrošinot dzimtās valodas un vismaz divu svešvalodu mācīšanas un apguves iespējas,
veicin
a
daudzvalodību un veido dziļāku izpratni par citu tautu valodām, kultūrām, kā arī
cieņu pret
to īpatnībām un atšķirībām
(EP rezolūcija 2006, 147)
.
Neiedziļinoties valsts valodas politikas
veidošanās vēsturē, ir vērts pieminēt, ka līdz ar Valsts valodas likuma pieņemšanu 1989. gadā
aizvien stabilāk tiek iezīmēta latviešu valodas prioritā
te
.
1991. gadā latviešu valoda oficiāli tiek
atzīta par vienīgo nacionālo valsts valodu, bet
mazākumtautību valodas, izņemot lībiešu valodu,
tiek noteikta
s
par svešvalodām, arī
krievu valoda
likumdošanas līmenī ir svešvaloda
.
Saskaņā ar
pamatizglītības sta
ndartu un mācību priekšmeta „Svešvaloda” standartu
kopš 2013. gada
1. septembra
pirmā svešvaloda kā obligāts mācību
priekšmets tiek mācīta
no
1.
klases.
Kā pirmā
svešvaloda v
isbiežāk, t.
i., 57 skolās
,
tiek piedāvāta angļu valoda
, trīs skolās
–
vācu valoda, bet
divās skolās
–
f
ranču valoda.
Izglītības programmu vispārizglītojošajā virzienā ar latviešu valodas
mācībvalodu obligāta ir divu svešvalodu apguve
.
Humanitārajā un sociālajā virzienā paredzēta trīs
svešvalodu apguve.