Nosaukums (latviešu):

Smago mašīnu rinda ar cilvēkiem un mantām

Oriģināla radīšanas datums:

1946

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Smago mašīnu rinda ar cilvēkiem un mantām

Oriģināla radīšanas datums:

1946

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Pārcelšana (dzīvokļu saimniecība)

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Smago mašīnu rinda, dodoties ar cilvēkiem un mantām kravas kastēs uz Kaseles nometni (amerikāņu zonā). Priekšējā mašīnā redzami: Genis Zelčs, Vincents Zelčs un Zofija Zelčs. Par šo gadījumu Genis Zelčs atceras: "Te redzams, kādā veidā mēs ceļojām. Nav dzirdēts, ka kāds nokrita no tās smagās automašīnas, sēžot uz savām mantām."

Anotācija (latviešu):

Cilvēki sēž automašīnu kravas kastēs uz mantām. Ceļā

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "1944 gadā komunisti sāka uzvarēt vācu armiju, un mūsu lauksaimiecībā “Molani” Baltinavas pagastā vācieši ievācās karot. Mums bija jāatstāj mājas drošības dēļ. Salikām ratos, ko varējām, un paņēmām govi, lai man būtu piens, un 21.7.1944. braucām pie radiem tālāk no Krievijas robežas, kas pie mums bija tikai 16 kilometru attālumā. Pēc kādām dienām tur, vecāki nosprieda, ka mans tēvs nevar palikt zem komunistiem, jo viņu kā pirmo vestu uz Sibīriju. Iespējams arī, ka mans vecākais brālis Ādolfs, kurš bija SS vienībā, atkāpsies ar vāciešiem, un, tā bēgot, mēs visi atkal būtu kopā. Un tā mēs atkāpāmies tālāk un tālāk. Kad sākām dzirdēt šauteņu trokšņus, atkal braucām tālāk, kamēr nedzirdējām artilērijas troksni. Mēs gulējām zem zvaigznēm vai arī, ja bija slikts laiks, prasījām kādam saimniekam, vai mēs nevarētu palikt pa nakti vai ilgāk kādā šķūnī. Cēsīs mans vidējais brālis Jānis arī bija iesaukts armijā. Un tā nekādā gadījumā mēs nevarējām palikt zem krievu varas. Beidzot tikām Rīgā, pavadījām dažas dienas un mēģinājām tikt uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju. Govi mēs atdevām kādiem rīdziniekiem, bet neviens negribēja mūsu divus zirgus. Tēvs nevarēja tos atstāt uz ielas, un mēs braucām tālāk līdz Ventspilij. Beigās vairs nebija zemes, pa kuru atkāpties, un tā mēs ar kuģi 4.11.1944. braucām uz Dancigu, kas tagad ir pazīstama kā Gdansk, kur tikām divās dienās. Pēc dažām nedēļām tur mūs paņēma kāds vācu pulkvedis, kas bija dzimis un audzis Latvijā, lai mēs strādātu viņa fabrikā. Es biju 13 gadus vecs un strādāju fabrikā, kas bija Nikolajā, Polijā. Bet krievi mums bija aiz muguras. No Nikolajas mes izbraucām ar pulkvedi pašā ziemas vidū ar ragavām 26.1.1945. Sonnenbergā, Vācijā, mēs tikām 20.2.1945. Bet, mums par nelaimi, lai arī Amerikas armija to ieguva, pēc dažām nedēļām viņi to atdeva krieviem. Mēs atkal pakojāmies un devāmies uz Vīsbādeni. Vīsbādenes nometnē no 1945. g. augusta līdz 2.11.1946. Kaselē bijām no 3.11.1946. līdz 18.8.1947. Nometne bija ārpus pilsētas un dzīve bija mierīgāka nekā Vīsbādenē. Mēs dzīvojām mazos mājas dzīvokļos. Protams, arī citas ģimenes dzīvoja tajā pašā dzīvoklī. Trīs istabas, trīs ģimenes ar kopīgu virtuvi, kur es gulēju, un arī viss cits bija kopīgs. Skola bija dēļu barakās, kur ziemas laikā bija diezgan auksti. Katrā klasē bija krāsns, un ja sēdēja klases aizmugurē, bija jāvelk mētelis. Nometnē nebija daudz iedzīvotāju. Cik atceros, klasēs bija, augstākais, seši vai septiņi skolēni. Biju laimīgs, ka tur arī bija daži bijušie draugi, bet sadraudzējos arī ar jauniem draugiem. Tur bija skaistas vietas, kā, piemēram, Herkula pils, kas bija kalnā un pārredzēja pilsētu. Viens no trakākiem notikumiem bija, ka mana māte saslima un pavadīja dažus mēnešus slimnīcā. Otrā nelaime bija, ka mans draugs Geralds Tenisons emigrēja uz Austrāliju. Austrālija bija viena no pirmām valstīm, kura ielaida Otrā pasaules kara bēgļus. Manheimā dzīvojām no 19.8.1947. kādās vācu barakās, kas bija Reinas krastā. No Manheimas baraku nometnes mūs aizveda uz vienu nometni – nezinu, kur un kā to sauca – bet tā bija kļūda. Tur dzīvoja cittautieši, un pēc dažām dienām mūs veda atpakaļ uz Manheimu, tikai uz citu nometni. Manheimu atstājām 17.1.1949. Švābu Gmindē no 17.1.1949. līdz 14.12.1949. Dillingenē no 14.12.1949. līdz 6.1.1950., bet tur tikai mani vecāki dzīvoja tik ilgi. Es Štutgartē no 6.7.1950. līdz 20.8.1951. Ludwigsburgā no 20.8.1951."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.868

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Genis Zelčs

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Kasele (Kassel)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959556
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes