Nosaukums (latviešu):

Zelču ģimenes pāris

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Zelču ģimenes pāris

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Ģimenes

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Zelču ģimenes pāris Manheimā (amerikāņu zonā). No kreisās: Zofija Zelčs un Vincents Zelčs. Fonā, kreisajā pusē, ķieģeļu siena. Labajā pusē logs un durvis, kurās stāv V. Zelčs. Foto autors: Genis Zelčs. Par šo gadījumu Genis Zelčs atceras: "Uz balkona mana māte ar tēvu. Var redzēt sāpes viņu sejās par dzimtenes un dēlu pazušanu. Māte reti smaidīja. Varbūt, kad bija ar kādu paziņu vai radu. Kā sauca ielu, kurā dzīvojām, neatceros. Kad Otrais pasaules karš beidzās, daudzi kara gūstekņi atradās tādās kā koncentrācijas nometnēs. Ja viņi nebija kara noziedznieki, tos laida ārā, ja ģimenes tos pieprasīja, vai arī, ja viņi varēja pierādīt, ka viņiem ir ģimene, pie kuras braukt. Tā kā cittautiešu gūstekņiem nebija ģimeņu, tos turēja noslēgtās nometnēs. Vismaz tā mums stāstīja, un liekas, ka tas tā bija. Mans vecākais brālis Ādolfs pirms kara beigām bija apprecējies. Iepriekš viņš arī bija desertējis, un tā mēs domājām, ka viņš neatkāpās tālāk par Baltinavu, kur mēs dzīvojām Molanu mājās. Pirms mēs atstājām to rajonu, pienāca ziņas, ka viņš ir bijis mājās, jo mūsu kalpi tur bija palikuši un mums to paziņoja. Protams, viņi nedzīvoja tajā mājā, jo likās, ka tur būs lielas kaujas, un tā mēs nedomājām, ka viņš būs atkāpies ar vāciešiem. Nometnēs sāka klīst baumas par to, ka tas kareivis ir tur un tas ir tur. Tā mums kāds latvietis stāstīja, ka viņa paziņa citā nometnē esot dzirdējis, ka kādā zināmā gūstekņu vietā esot Jānis Zelčs, manas mātes un tēva dēls. Lai arī tas bija neticami, bet mātes sirds to nelika mierā, un viens latvietis no Vīsbādenes pieteicās, ka viņš tur aizbraukšot un dabūšot zināt. Tā kā maniem vecākiem nebija vācu valodas, tas bija labākais veids, kā nomierināt mātes sirdi. Protams, tam vajadzēja ceļanaudu un arī atlīdzību par pakalpojumu. Nebija brīnums, ka tas nebija mans brālis. Vēlāk atkal kāds bija dzirdējis, ka citā vietā esot Zelčs, un viņš gribējis zināt, vai viņa ģimene esot Vācijā. Atkal iznāca tā, kā jau aprakstīju. Tad vēl bija trešā reize, un tas viss notika viena gada laikā. Ja būtu vēl tādas baumas, mēs neko nevarētu darīt, jo visa nauda, kura bija ar lielu taupību iekrāta, aizgāja. Mēs vēlāk dabūjām zināt, ka nekādas tādas ziņas neesot bijušas, tikai tautieši, kuri varbūt arī Latvijā bija šmaucēji, esot to darījuši naudas dēļ. Viņi lauza mātes sirdi, lai viņiem būtu ko smēķēt un vēl ko dabūt (es būtu teicis – dabūt prostitūtas, bet tās tajā laikā bija lētas un tiem nebija tādas domas). Pēc dažiem gadiem māte nebija mierīga, jo gribēja zināt, vai viņas dēli ir dzīvi vai ne. Beidzot rakstījām uz mājām, bet ļoti uzmanīgi, jo negribējām viņiem nekādi skādēt. Paldies Dievam, pēc dažiem mēnešiem atnāca vēstule no vecākā brāļa Ādolfa, ka abi brāļi esot mājās un viss esot labi. Laiku pa laikam mēs sarakstījāmies ar viņiem, un viņi nekad neteica, ka būtu kāda vaina. Dzīvē vienmēr ir visādas grūtības, bet viņiem vienmēr bija labi. Drīz pēc mūsu pūlēm uzzināt, kur ir Jānis, visus gūstekņus atlaida, un ārzemniekus ievietoja nometnēs kopā ar citiem bēgļiem. Protams, māte gribēja zināt, vai viņš neesot kādā nometnē, bet pēc vēstules māte nomierinājās. Viņa bija skumīga visu laiku par dzimtenes un bērnu zaudēšanu."

Anotācija (latviešu):

Sieviete lakatā un vīrietis uz balkona.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "1944 gadā komunisti sāka uzvarēt vācu armiju, un mūsu lauksaimiecībā “Molani” Baltinavas pagastā vācieši ievācās karot. Mums bija jāatstāj mājas drošības dēļ. Salikām ratos, ko varējām, un paņēmām govi, lai man būtu piens, un 21.7.1944. braucām pie radiem tālāk no Krievijas robežas, kas pie mums bija tikai 16 kilometru attālumā. Pēc kādām dienām tur, vecāki nosprieda, ka mans tēvs nevar palikt zem komunistiem, jo viņu kā pirmo vestu uz Sibīriju. Iespējams arī, ka mans vecākais brālis Ādolfs, kurš bija SS vienībā, atkāpsies ar vāciešiem, un, tā bēgot, mēs visi atkal būtu kopā. Un tā mēs atkāpāmies tālāk un tālāk. Kad sākām dzirdēt šauteņu trokšņus, atkal braucām tālāk, kamēr nedzirdējām artilērijas troksni. Mēs gulējām zem zvaigznēm vai arī, ja bija slikts laiks, prasījām kādam saimniekam, vai mēs nevarētu palikt pa nakti vai ilgāk kādā šķūnī. Cēsīs mans vidējais brālis Jānis arī bija iesaukts armijā. Un tā nekādā gadījumā mēs nevarējām palikt zem krievu varas. Beidzot tikām Rīgā, pavadījām dažas dienas un mēģinājām tikt uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju. Govi mēs atdevām kādiem rīdziniekiem, bet neviens negribēja mūsu divus zirgus. Tēvs nevarēja tos atstāt uz ielas, un mēs braucām tālāk līdz Ventspilij. Beigās vairs nebija zemes, pa kuru atkāpties, un tā mēs ar kuģi 4.11.1944. braucām uz Dancigu, kas tagad ir pazīstama kā Gdansk, kur tikām divās dienās. Pēc dažām nedēļām tur mūs paņēma kāds vācu pulkvedis, kas bija dzimis un audzis Latvijā, lai mēs strādātu viņa fabrikā. Es biju 13 gadus vecs un strādāju fabrikā, kas bija Nikolajā, Polijā. Bet krievi mums bija aiz muguras. No Nikolajas mes izbraucām ar pulkvedi pašā ziemas vidū ar ragavām 26.1.1945. Sonnenbergā, Vācijā, mēs tikām 20.2.1945. Bet, mums par nelaimi, lai arī Amerikas armija to ieguva, pēc dažām nedēļām viņi to atdeva krieviem. Mēs atkal pakojāmies un devāmies uz Vīsbādeni. Vīsbādenes nometnē no 1945. g. augusta līdz 2.11.1946. Kaselē bijām no 3.11.1946. līdz 18.8.1947. Manheimā dzīvojām no 19.8.1947. kādās vācu barakās, kas bija Reinas krastā. No Manheimas baraku nometnes mūs aizveda uz vienu nometni – nezinu, kur un kā to sauca – bet tā bija kļūda. Tur dzīvoja cittautieši, un pēc dažām dienām mūs veda atpakaļ uz Manheimu, tikai uz citu nometni. Manheimu atstājām 17.1.1949. Švābu Gmindē no 17.1.1949. līdz 14.12.1949. Dillingenē no 14.12.1949. līdz 6.1.1950., bet tur tikai mani vecāki dzīvoja tik ilgi. Es Štutgartē no 6.7.1950. līdz 20.8.1951. Ludwigsburgā no 20.8.1951."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.871

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Genis Zelčs

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Manheima (Mannheim)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959560
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes