Nosaukums (latviešu):

Gaidu un guntiņu vienība

Oriģināla radīšanas datums:

1947

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Gaidu un guntiņu vienība

Oriģināla radīšanas datums:

1947

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Jauniešu biedrības un klubi

Temats:

Gaidas

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Latviešu gaidu un guntiņu vienības meitenes formastērpos Eslingenē (amerikāņu zonā) ap 1947. gadu. Aizmugurē pie sienas ir zīmēts vīrieša portrets. Otrajā rindā, piektā no kreisās: Marija Saliņa (gaidu vienības vadītāja).

Anotācija (latviešu):

Bērnu grupa gaidu formās. Pie sienas zīmēts portrets.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Mani vecāki Eduards un Lidija Krasts ir liepājnieki, un viņu divi bērni ir dzimuši Liepājā, Latvijā. Manā ģimenē bija tēvs, māte, vecmāmiņa, es un jaunākā māsa. 1942. gadā man bija septiņi gadi. Mana vecmāmiņa Šarlote Stīpiņa dzīvoja Durbē. Tur viņa bija apriņķa vecmāte. Viņa saņēma savu diplomu Tallinā, Igaunijā, no medicīnas skolas un visu mūžu strādāja par vecmāti Latvijā. Kad Otrā pasaules kara briesmas bija jau dzirdamas visur, mana vecmāmiņa atbrauca uz Liepāju pie mums uz palikšanu, jo vēlējāmies visi būt kopā. 1944. gadā vācieši aizveda manu tēvu – atnāca uz māju un paņēma. Iemesls bija pavisam vienkāršs – mans tēvs ar savu brāli Žani bija dzimuši ar uzvārdu "Freimanis". Kad Latvijā bija iespēja mainīt uzvārdus, abi brāļi nomainīja uzvārdu uz Krasts. Arhīvos vēl bija dokumenti, kas liecināja par šo lietu, un vācieši, to uzzinādami, aizveda manu tēvu spaidu darbos. Bez tam, manam tēvam nekas labs par vāciešiem un Hitleru nebija sakāms, un viņš to neslēpa. Palikām mēs četras. Man bija deviņi gadi. Nakts bumbošana un dzīvošana dārzā tēva izraktā patvertnē turpinājās līdz novembrim, kad māte, meklēdama savai mazajai ģimenei drošību, mūs savāca kopā ar pāris kartupeļu maisiem ar mūsu drēbēm un dokumentiem, un aizvilkāmies uz Liepājas dzelzceļa staciju. Tur mūs ievēroja viens no mana tēva kolēģiem no pasta iestādes, kur mans tēvs bija ierēdnis, un pēc neilga laika mums atbrauca pakaļ vācu virsnieks un aizveda uz Liepājas kuģu ostu. Tur mūs uzlādēja uz kuģi, kurš veda ievainotus vācu kareivjus atpakaļ uz viņu mājām. Mūs burtiski iemeta pašā kuģa apakšā kopā ar zirgiem un mēsliem. 4. novembrī iebraucām Brēmerhāfenas ostā un mūs izlādēja ostas malā. Sapakoja mūs mašīnās un aizveda uz kādu vecu skolu, kur gulējām uz grīdas kopā ar daudziem citiem latviešiem un arī daudziem cittautiešiem. Pēc divām dienām mūs aizveda uz dzelzceļa staciju un ielika lopu vagonos. Noslēdza durvis no ārpuses, un tā mēs braukājām pa Vāciju. Šad un tad atvēra durvis, izlaida mūs ārā uz neilgu laiku un tad atkal atpakaļ vagonos, un braucām tālāk. Neviens no mums nezināja, kur esam un kurp tiekam vesti. Divas reizes apstājāmies divās tādās cietuma nometnēs, kur mūs izlādēja un sabāza lielās barakās, kur mūs trieca iet dušā. Daudz cilvēku kopā, mazgāja galvas un matus ar benzīnu, un dušā bija auksts ūdens. Dzīvojām tur pāris nedēļas, un tad veda tālāk. Ēdiens bija sapuvuši kartupeļi siltā ūdenī no liela katla āra laukumā baraku galā. Vienu pēcpusdienu mums lika izkāpt kādā mežainā vietā un salika mūs vienā barakā. Tā tur bija vienīgā baraka. Man bija masalas, mana māsa bija ļoti slima. Sapratām no vācu ierēdņiem, kas acīm redzot bija strādnieki mazā fabrikā blakus barakai, ka mēs visi strādāsim šajā fabrikā. Tur gatavoja vācu lidmašīnu sastāvdaļas. Vācu ierēdņi piedāvāja vest mūs pie ārsta turpat sādžā, bet mums bija ļoti bail, ka mūs sūtīs Dievs vien zin kur, tikko kā redzēs, ka esam slimas. Pārdzīvojām slimību. Sagaidījām Ziemassvētkus. Karam beidzoties, Amerikas armija ielika mūs lielā pilī tajā pašā vācu sādžā. Dzīvojām, saprotams, uz grīdas, jo mums bija tikai lupatas. Tur mans tēvs mūs atrada. No pēdējās vēstules, kuru viņš bija saņēmis no mātes pirms mēnešiem, viņš cerēja mūs vēl satikt dzīvas. Staigādams pa Vāciju, viņš bija mūs visus pieteicis kā ģimeni dīpīšu nometnē (Displaced Persons Camp), cerot, ka viņš mūs atradīs. 1945. gada jūnijā viņš iesoļoja pagalmā, ar kājām atnācis no Itālijas. Bijām atkal visi kopā. Tūlīt pēc viņa ierašanās sākām ceļu uz vienu no šīm Dieva Putniņu ligzdām. Gājām ar kājām, braucām ar ogļu vagoniem un beidzot ieradāmies – diemžēl nevaru atcerēties, kā šo vietu sauca. Pēc pāris nedēļām ASV karaspēks mūs sapakoja savās lielās mašīnās un aizveda uz Eslingenas nometni, kas bija ļoti liela. Tur dzīvojām bloku ēkās, katra ģimene savā istabā. Mani vecāki iesaistījās Eslingenas bēgļu nometnes mākslas dzīvē. Mana māte Lidija ir beigusi Liepājas Mākslas amatniecības skolu. Viņa nodarbojās ar ādas izstrādāšanu, un tēvs tapa par kokgriezēju. Abi bija ļoti darbīgi un pagatavotos darbus izstādīja. Mana māte bieži savus ādas darbus pārdeva amerikāņu virsnieku ģimenēm par kafiju vai sviestu. Mēs, meitenes, gājām latviešu skolā. Es iestājos gaidās. Bumbas mums uz galvas vairs nekrita, un bija ko ēst, jo saņēmām pārtiku no ASV autoritātēm – olu pulveri, “Kool Aid” un vēl šo to. Neko daudz, neko veselīgu, bet badā nebijām. Latviešu baznīca bija netālu no mūsu bloku mājas, kur bieži gāju ar vecmāmiņu Bainu, kā viņa vēlējās, lai viņu sauc. Mums bija arī teātra izrādes, jo Eslingenas nometnē bija daudz pazīstamu latviešu aktieru. Vasarā bija basketbola grupas jauniem puišiem. Dienas tā pagāja. Kad izdeva paziņojumu, ka Amerika, Kanāda un Dienvidamerika ņem pretī ieceļotājus – tos pašus noplukušos, izkāmējušos bēgļus – mans tēvs pieteicās uz Ameriku. Bija ilga un gara izmeklēšana – veselības, psiholoģiskā un politiskā. Pēc gariem mēnešiem atradām savu vārdu garā sarakstā kopā ar tiem, kuri bija pieņemti izceļošanai. 1949. gada 1. novembrī Hamburgā uzkāpām uz kuģa. Es nopietni domāju, ka sapņoju, kad pirmo vakaru visi gājām kopā ēst ceptu vistu ar kartupeļiem un saknēm. Domāju, ka, ja aiztaisīšu acis, tas viss pazudīs kā sapnī. Ceļojums bija vētrains, un beidzot izkāpām krastā Bostonā, no kurienes ar vilcienu mūs aizveda uz Ņujorku – uz Ņujorkas lielo dzelzceļa staciju: “Pennsylvania Station”. Atkal bija liels brīnums par zemi, kura spēj izbūvēt tādu staciju ar tik augstiem griestiem. “Amerikas Church World Service”, reliģiska organizācija, mums katram, visiem pieciem, iedeva sešus dolārus un apsveica mūs ar atbraukšanu. Pārējā dzīve bija jākārto mums, katrai ģimenei, pašai, kas ir atkal viens atsevišķs garš un interesants stāsts."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1015

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Gunta Krasts- Voutyras

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959746
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes