Nosaukums (latviešu):

Brencis Visockis pie Leonīga Stīvriņa kapa

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Brencis Visockis pie Leonīga Stīvriņa kapa

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Bēru rituāli un ceremonijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Brencis Visockis pie Leonīga Stīvriņa kapa Švarcenbekas kapsētā (angļu zonā). Kapakmeņa priekšā, uz kapa, ir nolikti ziedi. Par šo gadījumu Ludmila Stīvriņa atceras: "Brencis bija tēva māsas Valas vīrs. Pēc Gdanskas mēs ierodamies Pomerānijā, kur mums bija no tantes un onkuļa jāšķirās. Vala tēvam teica: "Mēs jūs drīz atkal redzēsim.” Tēvs Valai atbildēja: "Laikam gan ne.” Tā ari bija, jo tēvs vairs savu māsu nekad neredzēja."

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Man bija 5 ½ gadi, kad mēs atstājām Latviju. Pusstundas laikā mani vecāki sapakoja koferus, un mēs atstājām visu citu un nekad vairs neatgriezāmies. Mums pat nebija iespēja paziņot mūsu radiem. Daži, kuri bēga, apraka savus dārgumus un atslēgas dārzā, domādami, ka pēc kara viņi varēs atkal atgriezties, bet tā tas neiznāca. Mēs izbraucām no Liepājas ar kuģi 1944. gada novembrī un nonācām Dancigā. Tā ziema bija ļoti auksta, un tur, kur mēs apmetāmies, Šverinā, daudzi bēgļi ļoti tuvu viens otram dzīvoja, un mēs visi slimojām. Mēs ēdām ļoti atšķaidītu kāļu un zirgu gaļas zupu. Mamma par zirga gaļu bija ļoti uztraukusies. Tēvam bija jārok grāvjus vāciešiem, un viņš no aukstuma un bada ļoti saslima. Pavasarī, lasot skābenes, es redzēju, ka viena lidmašīna tika nošauta un nokrita tuvumā, man bija ļoti lielas bailes. Mūsu pirmā DP nometne 1945. gadā bija Švarcenbeka Hamburgas tuvumā. Šeit man ir palikusi ļoti mīļa atmiņa. Skaistā, saulainā vasarā es skraidīju pa zāli un puķēm pļavā, palīdzēdama tēvam ķert sienāžus zvejošanai. Es nevarēju zināt, ka tikai mēnesi vēlāk, tā gada augustā, tēvam bija jāmirst. Pagājušā ziema bija pavisam sabojājusi viņa veselību. Mammai gan bija ļoti grūti panest viņas dzīves biedra zudumu. Es iesāku skolu mūsu nākamā nometnē Altetingā. Mēs dzīvojām Neietingā, vienā skaistā, vecā viesnīcā. Katrai ģimenei bija pa istabiņai. Mēs dabūjām pārtiku no IRO un arī varējām audzēt saknes, kā arī tabaku dārziņā. Mums kā bērniem dzīve DP nometnē gāja labi, bija draugi, mēs kopā spēlējāmies, gājām uz skolu un arī peldēties. Bet pieaugušiem, kuri visu bija zaudējuši, bija bēdas, un viņi domāja par nākotni un par atgriešanos dzimtenē. Neietingā mamma iepazinās ar Pēteri Vansovicu, kurš vēlāk, pēc vairākiem gadiem, kad mamma un es pārvācāmies Amerikā, palika par manu otro tēvu. Bet es biju ļoti greizsirdīga, un teicu mammai, ka es iešu pie tēva kapa sūdzēties par viņu. Pēteris mēģināja mani pievilkt, bet es gan spēlēju princesi. Vienreiz, kad mēs trīs gājām staigāt, es redzēju brīnumskaistu īrisu, purvā augot. Es teicu Pēterim, ja viņš man to īrisu noplūks, tad es būšu viņa draudzene. Tā Pēteris brida purvā ar visām kurpēm un garām biksēm un izkāpa ārā pavisam slapjš, bet īriss viņam bija rokā. No tā laika es biju viņa draudzene un nekad vairs neniķojos. Pienāca laiks 1948. gadā, ka mammu un mani sūtīja uz citu DP nometni un Pēteri vēl uz citu. Tā mēs viņu vairs līdz 1956. gadam neredzējām. Pēteris nokļuva Anglijā, un mamma, kad viņa saņēma amerikāņu pavalstniecību, aizbrauca uz Angliju viņu apprecēt, un tad viņš ari varēja braukt uz Ameriku. Nākamā nometne mums bija Dinkelsbīl DP nometne, un pēc tam Nirnbergas DP nometne "Valka". Mamma bija ļoti laba šuvēja un adītāja un gatavoja mūsu drēbes. Kad mēs saņēmām vecas kleitas, mamma tās izārdīja un uzšuva no tām ļoti skaistas, jaunas drēbes. Tā arī bija ar adītām jakām. Tās tika izārdītas un jaunas gatavotas. Mēs dzīvojām barakās, kuras stāvēja uz koka kājām. Mūsu istabas grīdā bija durvis kuras varēja attaisīt un kur mēs zem grīdas turējām pārtiku. Vienu dienu es izcepu mammai kotletes, un tās noliku zem grīdas vēsumā. Kā es varēju zināt, ka kaķi tur tiks un tās visas apēdīs? 1950. gadā mēs tikām sūtīti uz nākamo nometni – Memingenu. Pamazām DP nometnes bēgļi tika izsūtīti uz citām valstīm. Mammai bija bailes, ka mēs tiksim sūtīti uz Austrāliju, uz kurieni vairākas sievietes bez vīra nokļuva. Tajos laikos Austrālijā bija sieviešu trūkums. Mamma domāja, ka Austrālija ir tik tālu un ka no turienes mēs nekad netiktu atpakaļ uz Latviju. Bet iznāca, ka mēs izbraucām uz Ameriku ar kuģi "Gen. Sturgis", un ieradāmies Ellis salā 24. oktobrī, 1950. gadā, pēc tam apmetāmies Vienas pilsētā Virdžīnijā."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1671

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Ludmila Stīvriņa

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Švarcenbeka (Schwarzenbeck bei Hamburg)

Vieta:

Švarcenbeka (Svarcenbeka; Schwarzenbeck bei Hamburg), mūsdienās Švarcenbeka (Schwarzenbek)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1044325
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes