Nosaukums (latviešu):

Desmit jaunieši iesvētībās

Oriģināla radīšanas datums:

1949-10-01

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Desmit jaunieši iesvētībās

Oriģināla radīšanas datums:

1949-10-01

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Ticība

Temats:

Rituāli un ceremonijas

Temats:

Konfirmācija

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Desmit jaunieši savās iesvētībās Karlsrūē (amerikāņu zonā). Pirmajā rindā stāv piecas meitenes baltās kleitās ar ziediem rokās. Aiz viņām otrajā rindā stāv pieci puiši uzvalkos. Fonā mūra ēkas ieeja. Pirmajā rindā, no kreisās: Maija Kārkle (pr. Medne), Ilga Cīrule, Astrīda ?, Inta Grambergs, ? Šamils (?). Otrajā rindā, no kreisās: Gatis Plūme, nezināms, Elmārs Vītoliņš, Jānis Ratermanis, Juris Jaunzems." Par šo gadījumu Maija Medne (dz. Kārkle) atceras: "Iesvētījās Vācijā pirms emigrēšanas, jo nevarēja zināt, vai ASV nonāks kopā ar latviešiem un vai tur varēs iesvētīties."

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Maija Medne (dz. Kārkle), mamma Matilde Kārkle, tēvs Ansis Kārklis, bērni: Valdis, dz. 1929; Aija, dz. 1926; Vija, dz. 1924; Maija dz. 1933. 1944. gada oktobrī māte ar četriem bērniem ar kuģi no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tēvam neļāva izbraukt, jo visus vīriešus vajadzēja Latvijā. Vācieši sagaidīja Pīlavā (Pilau) un izmitināja. Vienu dienu vācieši sasauca visus pagalmā, atdalīja visus vīriešus, arī 16 gadus veco brāli Valdi, un aizsūtīja nezināmā virzienā tranšejas rakt. Gotenhāfenā visi gulēja lielā hallē uz grīdas. Atceros to kā lielu stikla ēku. Rozenbergā mūs ielika īstā nometnē – barakās, kurām apkārt bija žogs. Ēst mums deva, bet viss atgādināja koncentrācijas nometni. Gulēja trīsstāvu gultās, naktīs no griestiem blaktis krita virsū. Telpas vidū bija krāsniņa, pie kuras varēja sasildīties. Leipcigā mūs izmitināja skolā, vienā klases telpā. Mūsu istabā bija daudzi bērni, viena meitenīte saslima ar diftēriju, bet viņa izārstējās. No šīs skolas varēja izprasīties, lai tiktu ārā. Mana māsa mani daudz vadāja pa visādiem muzejiem. Tur nepārtraukti bumboja, un tad bija jāiet uz pagrabu. Man aiz stresa sapampa pirkstu gali, bet cilvēks jau var daudz ko panest. Vienu dienu pagalmā ieraudzīju tādu kā pazīstamu cilvēku šinelī – tas bija brālis Valdis, kurš caur Sarkano Krustu bija mūs sameklējis. Es ļoti priecājos, ka varēšu viņu aizvest pie mammas. Tad mēs pārvācāmies uz Heinichen, kur bija mājas vienam vācu karavīram, kurš bija bijis Saldū un iedevis savu adresi. Viņa sieva atvēra durvis un teica “Mein Mann ist verrückt!”, bet tomēr mūs uzņēma un pati dzīvoja vienā mazā istabiņā. Tur mums pievienojās tēvs, un mēs strādājām fabrikā. No turienes varēja redzēt, kā Drēzdene deg. 1945. g. 8. maijā, kad beidzās karš, mēs zinājām, ka krievi nāks. Mums bija paniskas bailes no krieviem, tāpēc sakravājām mantiņas un ar ratiņiem, kurus dabūjām no šķūnīša, devāmies ar vairākām citām ģimenēm pa lielceļu uz rietumiem pie amerikāņiem. Gulējām lielceļa malā, redzējām arī dažus krievus. Chemnicā bija amerikāņi, un mūs apturēja ASV karavīrs ar lielām brūnām acīm – viņam bija lielas bailes no mums acīs, tomēr kaut kā izskaidrojāmies un mūs izlaida cauri. Tad amerikāņi mūs pārņema un turpmāk mūs veda ar transportiem. Gothā mūs izmitināja vienā pilī. Tur vienreiz Zenta Mauriņa atbrauca ciemos un noturēja vienu lasījumu spoguļzālē. Tā kā amerikāņu armijai negribējās ar bēgļiem krāmēties, tika izveidota organizācija IRO (International Refugees Organisation), kura aprūpēja bēgļus un tos izvietoja pēc tautībām, lai būtu mazāk konfliktu. Mēs nonācām Wildflecken, tad Koburgā, kur netālu bija poļu bēgļu nometne, tad Eichstätē, kur bija īsta nometne, kurā mans tēvs bija bloka vecākais, tur bija skolas un visādi pulciņi. Regensburgā mēs ar māsu gājām uz operām; atceros Tosku, kur Skarpijam bija lielas, spožas pogas pie žaketes. Ceļojām arī uz Garmišpātenkirheni un Minheni, jo ceļošana bija lēta. Neustadt (ASV zonā) – pie Marburgas Kārlsruhe (netālu no franču zonas) Ludvigsburga (pulcēšanās nometne izceļotājiem) Brēmerhāfene – no turienes mēs izceļojām. 1949. gada 10. decembrī iebraucām ASV, no kurienes mūs aizveda uz Rietumvirdžīniju."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1770.2

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Maija Medne (dz. Kārkle)

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Karlsrūe (Karlsruhe)

Vieta:

Karlsrūe (Karlsrue; Karlsruhe)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1044444
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes