Nosaukums (latviešu):

Ausekļa ģimnāzijas trešā reālā un humanitārā klase

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Ausekļa ģimnāzijas trešā reālā un humanitārā klase

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Izglītība

Temats:

Mācību iestādes

Temats:

Celtnes

Temats:

Pagalmi

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Trešā reālā un humanitārā klase Ausekļa ģimnāzijā Hohfeldes nometnē Augsburgā (amerikāņu zonā) 1948. gada pavasarī. Daļa jauniešu sēž uz nelielas nogāzes, citi aizmugurē stāv kājās. Priekšplānā ir redzami divi mūra žoga stabi; fonā ir mūra ēka ar atvērtu logu kreisajā pusē. Priekšā, no kreisās: Valda Bračiņa (kreisajā pusē), Doda Ingelēvičs (labajā pusē) un Ēriks Doškins (labajā pusē). Otrajā rindā, no kreisās: Rainis Krīgens (kreisajā pusē), Marģers Cubīns (labajā pusē) un Romis Cedriņš (labajā pusē). Trešajā rindā sēž, no kreisās: Aija Liepa, Zigrīda Duņēna, Verēna Stelpe, Inta Cubīna, Laura Zamure, Balva Inka, Māris Ubāns. Aizmugurē stāv, no kreisās: Aizmugurē stāv Inese Caune, Dzintars Cukurs, Elga Arāja, Irēne Lūke, Magdalēna Rozentāle (klases audzinātāja), Jānis Indāns, Austra Skadule, Anna Muktepāvele, Aivars Aistars, Vilis Kukainis un Ivars Ozoliņš.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Ardievu, dzimtene, 1944. gada septembrī Sarkanā armija jau bija ieņēmusi Jelgavu, un kaŗa vētras plosījās pa Vidzemi, kur 19. latviešu divīzija asiņainās cīņās atvairīja ienaidnieku. Cīņās Krievijā pie Latvijas robežas 15. latviešu divīzija cieta smagus zaudējumus. Divīzijas atlikušais sastāvs, ieskaitot mūsu tēvu Jāni Cubīnu, leģiona virsnieku, ar jauniesauktajiem tika pārcelti uz Vāciju apmācībās. Māte Anna, māsa Inta un es saņēmām no tēva vēstuli: “Nekavējieties, brauciet uz Vāciju, ņemiet līdz piemiņas lietas, jo uz atgriešanos nākotnē nav nekādas cerības.” Ap 23. septembri braukšana uz Vāciju ar kuģiem bija uz laiku pārtraukta. Somija bija kapitulējusi, un visi kuģi nosūtīti vācu karaspēka izvešanai. Varējām pieteikties braukt uz Vāciju ar vilcienu. Sastādītais ešelons izbrauca no Rīgas preču stacijas 24. septembra pēcpusdienā. Dienvidos no Tukuma nogaidīja tumsu, un tad vilciena sastāvs, lēni locīdamies, čīkstot un gāzelēdamies, devās gar fronti pa vācu sapieru pagaidu uzstādītām dzelzceļa sliedēm. Visu nakti vilciens locījās dienvidus virzienā gar Džūksti, Lesteni, Jaunpili un ap rīta ausmu uzbrauca uz galvenās līnijas, kas veda uz Liepāju. Toreiz vēl nezinājām, ka ap minētajām vietām, kur tajā nakti braucām garām, latviešu 19. divīzija izcīnīs asiņainas kaujas pret liela pārspēka ienaidnieku, un tā netika uzvarēta sešās Kurzemes cietokšņa lielkaujās. Citur varonīgi cīnījās vācu vienības. Nākošā naktī vilciens no Liepājas gar jūrmalu devās uz Vāciju. Visā austrumu pusē liesmoja frontes ugunis, un drīz pēc tam Padomju Savienības armija sasniedza Baltijas jūru. Kurzeme bija ielenkta, un no tā laika tika dēvēta par Kurzemes cietoksni. Nonācām Silēzijā, bijušajā Polijas teritorijā. Tur mūs apciemoja tēvs. Pēc tam viņa komandējums bija uz smago rotu kursiem Berlīnē. Janvārī sākās krievu lieluzbrukums. Laimīgā kārtā tikām pēdējā brīdī ārā. Nonācām Jenas pilsētā, kur izglābāmies iznīcinoša gaisa uzbrukumu, atrodot patvērumu lielas baznīcas pagrabos. Izejot ārā, pilsēta dega un bija vienos gruvešos. Tuvumā bija Zeissa optiskas fabrikas. Meklējām patvērumu uz laukiem, kur aprīļa beigās beidzās karš. Tīringijas apgabalu bija ieņēmusi ASV armija, bet, sakarā ar Jaltas līgumu, to bija jāatdod Padomju Savienībai. Laimīgā kārtā jau pašā sākumā Rietumu sabiedrotie atzina bēgļus no Baltijas valstīm kā krieviem nepiederošus, un viena vieta, kur tos pulcināja, bija Jēnas pilsētas kazarmas. Arī mēs visi trīs tur nonācām. No turienes ar ASV armijas gādību tika noorganizēti trīs bēgļu vilcieni uz rietumiem. Mūsu ešelonā bija ap 2000 baltiešu bēgļu. Ar lielām grūtībām, gaidīšanu, braukšanu, stāvēšanu krievu paredzētā zonā beidzot laimīgi nonācām Augsburgas pilsētā. Vēlā pēcpusdienā vilciena sastāvs, pa visādiem sliežu ceļiem locīdamies, beidzot čīkstēdams apstājās pie metāla sētas dzelzceļa vagonu labotavā. Aiz sētas iela ar blokmājām. Ielas nosaukums Firnhaber Straasse. Cilvēki nebija redzami, tikai tālāk pamanījām krievu virsniekus. Mūsu pārstāvji brīdināja nevienam nekāpt ārā. Izrādījās, ka bijām nonākuši krievu repatriācijas nometnē, kas likvidējās. Tad sākām kāpt ārā un meklēt apmešanās dzīvokļus. Mums, latviešiem, ierādīja Hochfeldas nometnes pirmās piecas blokmājas, tad lietuviešiem un otrā nometnes galā igauņiem. Apmetāmies kopā ar Rozentālu ģimeni trešajā blokmājā, 95. ejas otrā stāvā, kur katrai ģimenei bija viena istaba un kopēja virtuve. Agrāk tajās blokmājās bija dzīvojuši Meseršmita fabrikas strādnieki. Šodien atceroties, jābrīnās, ar kādu vienotību un sadarbošanos noorganizēja nometnes administrāciju visām ikdienas vajadzībām, rūpējoties par visu, kas, uzsākot jaunu dzīvi uz ilgāku laiku, ir svarīgs un vajadzīgs. Visa apgāde nāca ar ASV okupācijas iestāžu starpniecību. Bija sākusies jauna dzīve, un katrs iesaistījās dažādos nometnes pienākumos un darbos pēc savām spējām un zināšanām. Vecāki, skolotāji un nometnes vadība bija norūpējusies par bērnu turpmāko izglītību un ievadīja sarunas ar okupācijas iestādēm par skolu noorganizēšanu nometnes apstākļos ar latviešu skolotājiem pēc Latvijas skolu sistēmas un mācību priekšmetiem, sevišķi uzsverot angļu valodu. Visu domas bija vienprātīgas, ka jaunatni nevajadzētu iesaistīt vācu skolu sistēmā. Vēstures skolotājas M. Rozentales ierosmē arī mūsu mamma A. Cubīna kā agronome pievienojas pamatskolas skolotāju saimei. Amerikāņu komandants par latviešu skolu dibināšanu šūpojis neticībā galvu un ilgi par to domājis, līdz beidzot piekritis. Piešķīris pamatskolai telpas un apsolījis visu vajadzīgo skolas uzsākšanai. Ģimnāzijai gan telpas nedabūja. Neskatoties uz to, ģimnāzija tika tomēr nodibināta, ievēlot Ernestu Aistaru par skolas direktoru. Ģimnāzijai deva Ausekļa vārdu, un, varbūt pat simboliski, ņemot ausekļa ornamentu no nometnes karoga pakājes, kur tas taisīts no maziem akmentiņiem, tāpat kā nometnē sabraukušie ģimnāzijas vecuma jaunieši ar visādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem kaŗa laikā, kā arī, nākdami no dažādām dzīves vietām Latvijā – Kurzemē, Zemgalē, Latgalē un Vidzemē. Ģimnāzijas telpu jautājumu gudras galvas nokārtoja ļoti vienkārši primitīvā veidā, iekārtojot klašu telpas blokmāju bēniņos. Ar to arī sākās skolas gads visām ģimnāzijas klasēm un neoficiāli tika saukta arī par Pažobeļu ģimnāziju. Ausekļa ģimnāzija darbojās Hochfeldas DP nometnē Augsburgā, bet to arī apmeklēja skolnieki no Haunštetenes DP nometnes Augsburgā. Ausekļa ģimnāzijas darbošanās laikā vairākas apkārtnes DP nometnes tika slēgtas, un latvieši pārcelti uz Augsburgas nometnēm. Sakarā ar to ģimnāzistu skaits auga līdz laikam, kad sākās izceļošana. Ausekļa ģimnāzija Hochfeldas DP nometnē darbojās no 1945. gada 1. augusta līdz 1950. gada 1. aprīlim. Katram mācības gadam beidzoties bija savs izlaidums, kopā pieci. Okupācijas iestādes, redzēdamas, ka ģimnāzija darbojās sekmīgi un pie tam ar lielu skolnieku skaitu, piešķīra telpas un, visiem par lielu prieku, sagādāja iespēju izvest praktiskos darbus ķīmijā, fizikā un citos priekšmetos kādā vācu ģimnāzijā Augsburgas centrā. Mācību grāmatas no Latvijas bija izvestas ļoti maz. Ar lielu piepūli skolotāji gatavoja no tām konspektus mācībām klasēs, kas aizņēma ļoti daudz laika un enerģijas, tāpēc šinīs dienās mēs apbrīnojam viņu lielo darbu un uzupurēšanos mūsu tālākai izglītībai pēckara gados. Lai bērniem un jauniešiem būtu nodarbības brīvajā laikā, tika nodibinātas 78. gaidu un 81. skautu vienības. Skautošana kļuva ļoti populāra, jo bija daudz enerģiski un gudri pulciņu vadītāji. Kā sevišķi spējīgu jāmin vēlāk no gūstekņu nometnes pārnākušo Imantu Nīgali. (Par dibināšanu apraksts ir bilžu albumā.) Visu nodarbību pamatā bija patriotisms, latviešu kultūra, dziesmas, skautu mākas, apvienojot visu ar atjautības rotaļām, šķēršļu gājieniem utt. Tika organizētas ekskursijas, kursi, kopējas nometnes un nodarbības ar citu bēgļu nometņu gaidām un skautiem. Pēckara Vācijas bēgļu nometnēs skautu un gaidu kustības ideja kļuva ļoti populāra, kā tas bija pirmskara laikā Latvijā. Vēlā 1945. gada rudenī mūsu Hochfeldas DP nometnē radās doma par gaidu un skautu vienību dibināšanu, lai bērniem un jauniešiem būtu kādas nodarbības brīvajā laikā. Kā iniciatori bija arī Anna Cubīna un Latvijas armijas virsnieks Kristaps Freimanis. Abi tika izraudzīti par vienību priekšniekiem. A.Cubīnas māsa dzīvoja Raunā, tālab arī viņas ierosmē abām vienībām tika dots Raunas vārds. Reģistrētas tika 78. gaidu un 81. skautu vienība. Nometnes amerikāņu komandants par gaidu un skautu vienību dibināšanu bija ļoti iepriecināts un saziņā ar vispasaules gaidu un skautu organizācijām sagādāja formas, nozīmes un visādus palīglīdzekļus nodarbību noturēšanai, ka arī piešķīra telpas gaidu un skautu mītņu iekārtošanai. Pēckara posmā amerikāņu zonā darbojās 51 skautu vienība ar 769 mazskautiem, 784 skautiem, 291 roveriem un 180 vadītājiem. Mūsu vienība piederēja pie Lielupes novada ar vadītāju P. Vīlipu priekšgalā. Pasaules skautu Miera džamborejā Francijā mūsu vienību pārstāvēt bija izraudzīts Baložu kopa kopnieks A. Ronis. Nometnēs skauti, mazskauti un roveri deva palīdzīgu roku 1946. gada septembra mēnesī baltiešu sporta sacīkstēs Hochfeldas DP nometnē. Viņiem bija uzticēti dažādi pienākumi, kā biļešu kontrole, vietu ierādīšana, kārtības uzturēšana un ēdienu piegādāšana sportistiem mītnēs. Plašu aprakstu ar atjautīgiem zīmējumiem par sporta svētkiem Lapsu kopa dienas grāmatā veltījis vēl tajā laikā apakškopnieks Ritvars Āsbergs, kurš vēlāk kļuva par kopnieku un izceļojot ilgus gadus turpināja skautu gaitas kā vadītājs, un pat 2002. gadā bija viens no galvenajiem latviešu skautu un gaidu lielās nometnes “Kalnaines” organizētājiem Bostonas tuvumā. Kalnaines nometnē aktīva arī bija kādreizējās Raunas 78. gaidu vienības gaida, tagad vadītāja Maija Eikstrema – Laiviņa. Par minētajiem sporta svētkiem 1946. gada septembrī trimdas presē rakstīja šādi: “Nekad un nekur trimdas gaitās nav bijuši vienkopus tik daudz izcilu latviešu sportistu un sporta draugu.” Pēc šīm sacīkstēm visus bija pārņēmis sporta drudzis. Veidojās jauni talanti, un vēlākos gados, izceļojot dažādās zemēs, guva ievērojamus panākumus. Latviešu vārdi parādījās daudzos sporta aprakstos, un pat tika iegūtas zelta un citas medaļas vispasaules sacīkstēs un olimpiādēs. Mūsu leģionāri, pārcietuši kaŗa šausmas un grūto gūstu, 1946. gadā pamazām tika atlaisti no gūstekņu nometnēm. Viņi meklēja apmešanos pie saviem radiem, paziņām vai tikai pie tautiešiem, bet nometnes likumi to nepieļāva. Tas bija loti nožēlojams stāvoklis, jo pat atradās cilvēki, kuri spriedelēja, ka Leģions ir iedzinis visus nelaimē. Daudzi pierakstījās nometnēs, nestāstot savas karavīru gaitas. Arī mūsu tēvs Jānis Cubīns pēc gūsta ieradās pie mums. Pieņēmām viņu savā mazajā istabiņā, kur jau bija divas divstāvu gultas. Nometnē viņš pierakstījās kā ģimenes loceklis, kurš pa kaŗa laiku bija no mums noklīdis. Ar amerikāņu atbalstu nometnē dibinājās daudz un dažādi kursi, kur katra aroda speciālisti ķērās pie citu apmācīšanas. Kā visplašākie bija drēbnieku un šuvēju kursi, jo bija liela vajadzība pāršūt Amerikā saziedotās drēbes, kuras ne visiem pasēja. Minētajos kursos tika arī gatavotas gaidu un skautu formas un dažādi piederumi, kas vajadzīgi formām, kā nozīmes, kaklauti utt. Nometnē ļoti populāra bija arī angļu valodas mācīšanās – skolās, kursos un pašmācības ceļā mājās. Valodas nozīmi augstu bija arī novērtējis J. Cubīns. Angļu valodu viņš mācījās no “Collins” starptautiskās angļu valodas mācību grāmatas, kurai bija paredzēta tulkojumu, izskaidrojumu, pamācību, uzdevumu un pārbaudes burtnīca. To viņš bija iegādājies latviešu valodā un cītīgi gāja cauri pēc kārtas sastādītajām mācību stundām “Lessons”. Mūs, ģimnāzijas studentus, viņš bieži vien pārsteidza ar nedzirdētiem ikdienas teicieniem un frāzēm. Pēkšņi mierīgo nometnes dzīvi pārsteidza ziņa, ka aprūpes organizācija UNRRA ar ASV drošības iestādi CIC izvedīs nometnes iemītnieku pagātnes pārbaudi, tā saukto “skriningu” – (vetišanu-atlasi). Droši vien gaisu bija sākuši jaukt vēl toreiz Rietumu sabiedroto Padomju Savienības aģenti, vai arī citi, kuŗi mūsu atrašanos tālu no dzimtenes un arī tur neatgriešanos mēģināja visādi iztulkot un mūs apmelnot. Tika paziņots, ka meklēšot tādus, kas nometnē dzīvo nelegāli. Tie galvenokārt bija mūsu leģionāri. Jau pašā skrīningu sākumā pierādījās, ka tā bija taisnība, jo vīriešiem bija jārāda rokas augšdaļas iekšpuse. Tur visiem SS vienību (techniska iemesla dēļ latviešu leģions skaitījās daļa no SS) piederīgiem bija ietetovēta asins grupa ievainošanas un asins pārliešanas vajadzībām. Tēvs J. Cubīns par asins grupas izoperēšanu bija jau savlaicīgi parūpējies tūlīt pēc iznākšanas no gūsta. Ikdienā asins grupas zīmi sauca par “putniņu.” Tēvam niecīga rētiņa gan vēl bija, bet, savelkot muskuli, ēna krita uz to un nevarēja to labi saskatīt. Tā arī J. Cubīns izgāja cauri skrīningiem, arī atbildot jautājumus par dzīves vietām kaŗa laikā. Lai vīriešu kārtas dīpīšiem būtu darbs, tad sāka formēt palīgvienības, kas tika pakļautas ASV armijai. Tas bija arī labs un lēts darbaspēks būvdarbiem, sardžu dienestam un arī vienkāršiem darbiem. 1947. gada 14. aprīlī no abām Augsburgas DP nometnēm tika saformēta latviešu 7132. būvrota ar inženieriem, amatniekiem, strādniekiem, un tika nosūtīta uz Gisenes kazarmām, ziemeļos no Frankfurtes. Tur pieteicās arī Jānis Cubīns, un vēlāk, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, auseklieši, kuri turpināja izglītību pa vakariem tur kādā augstskolā. Par vispārējo stāvokli Vācijā varu minēt, ka vācieši kā kaŗa zaudētāji bija nospiesti uz ceļiem, apkrauti ar nodokļiem un reparācijām. Bet viņi sakostiem zobiem klusēdami dzīvoja un cēla uz drupām atkal Vāciju. Par piemēru, vilcieni gāja uz minūtes precizitāti, un cenas bija ļoti zemas. Par vienu paciņu amerikāņu cigarešu, ko mēs saņēmām ka devu, pārdodot melnajā tirgū, varēja nopirkt dzelzceļa biļeti vairāku simtu kilometru braucienam. Ar to arī izskaidrojams, ka bija iespēja tik plaši ceļot, rīkojot sporta sacīkstes, dziesmu svētkus un visādus saietus dažādām organizācijām un grupām. Sevišķi izdevīgi bija tikt pie “labajiem izmaiņas līdzekļiem”, kad nodibinājās darba rotas pie ASV armijas, kur regulāri saņēma labas kantīnes devas – cigaretes, tabaku un nedaudz okupācijas armijas “skriptu” naudu retāk dabūjamu mantu iegādei. 1948. gada pavasarī nobeidzu (M. Cubīns) 3. reālo klasi un tiku pārcelts uz ceturto. Kopš bija sākuši pūst izceļošanas vēji, ar ģimenes piekrišanu iestājos 7132. tehnisko darbu rotā Gisenē, kas veica dažādus būvdarbus ASV armijas vajadzībām. Tur strādājot, bija iespējams apzināt dažādus arodus, kas noderētu izceļošanai. “Melno rotā” iestājās arī klases biedri I. Pecholcs, J. Richters, E. Jansons un citi ģimnāzisti. Vārds “melnā rota” tika lietots tāpēc, ka tikām ieģērbti ASV armijas formās, nokrāsotās melnā krāsā. Gada beigās Hochfeldas DP nometnē pienāca pirmie galvojumi ģimenēm izceļošanai uz Ameriku. Ar prāvesta J. Kulliša gādību pieņēmām galvojumu strādāt lauksaimniecībā Vašingtonas tuvumā. No “melno rotas” abi ar tēvu ieradāmies nometnē, un visa ģimene izgājām cauri vairākām veselības pārbaudēm un 1949. gada februāra sākumā šķīrāmies no 7132. būvrotas. Visa ģimene no nometnes uzsākām tālo un nezināmo ceļu uz Ameriku. Gronas izbraukšanas nometnē mūsu vārds kuģu uzkāpšanas sarakstos neparādījās. Tad kādu dienu tēvu izsauca uz biroju un paskaidroja, ka pienākusi anonīma vēstule, ka viņš esot Latviešu leģiona virsnieks un tāpēc arī izceļošana apturēta. Tēvs visu noliedza, jo, kā pats teica, uz mušpapīru noķerties neļāvās. Kopš mums nometnē palaimējās dabūt vienu no pirmajiem galvojumiem uz Ameriku, tad liekas, ka anonīmajam vēstules sūtītājam tas nebija paticis. Gronā nonīkām līdz Jāņiem. Sagaidījām un izvadījām uz Ameriku daudz paziņu no nometnēm, jo izceļošana gāja pilnā spēkā. Guvām arī daudz paziņu, no kuriem drīz vien bija jāšķiras. Tur bija arī citi aizturētie. Atceros, ka tēvs bija uzņēmis draudzīgus sakarus ar igauņu leģiona virsnieku. Beidzot jūnijā bija atrasti pierādījumi no leģiona kartotēkas Berlīnē, un ar to beidzās mūsu izceļošanas cerības. Mūs sūtīja atpakaļ uz Augsburgu ar pagaidu apmešanos Haunštetenes DP nometnē. Tikām izskrīnēti ar dīpīšu statusa zaudēšanu. Nelīdzēja pārsūdzēšana. Tika apsvērta vecāku fiktīvā šķiršanās, un viņi arī izšķīrās, lai varētu paturēt apmešanos nometnē, ar varbūtēju iespēju mums trijiem izceļot. Pēc gada mēs trīs bez tēva devāmies uz ASV. 1951. gadā, kad ASV kongress ar likumu ielaida latviešu leģionārus Amerikā, tēvs to vairs nevēlējās darīt. Viņš bija sarūgtināts par neizdevušos izceļošanu 1949. gadā. Līdz pensijas gadiem viņš nostrādāja 7132. rotā par drošības virsnieku ("safety officer"), un jāmin, ka vēlāk vienību piederīgie (laikam jau aukstā kaŗa iespaidā) valkāja formas zaļā amerikāņu armijas krāsā, tikai nozīmes un dienesta pakāpes bija atšķirīgas. 7132. rotu likvidēja 1964. gada 30. jūnijā. Tad arī J. Cubīns bija sasniedzis pensijas gadus (65) un mums uz Ameriku rakstīja: "Tāda norakstīšanās "vecos dzelžos" man bija nākusi īstā laikā, un nu, kā "brīvkungs", varēšu iekārtot ikdienu pēc sava prāta." Izsaucām tēvu ciemoties pie mums Amerikā trīs reizes. Lielu prieku viņam sagādāja satikšanās ar sešiem mazbērniem. Vispārējo karavīru izceļošanas stāvokli pirms 1951. gada atspoguļo daži izvilkumi no DV pirmās grāmatas “Laiks, Telpa, Ļaudis”: "1948. gadā sākās izceļošana uz ASV, kurp devās vairums latviešu trimdinieku. Izceļoja dažs labs karavīrs, “apiedams” savu karavīra statusu, vienkārši noklusēdams izceļošanas komisijai, ka bijis karavīrs. Bez tam jāpiemin, ka vairākas izceļošanas komisijas, resp. to vadītāji, “piemiedza aci” un pat deva padomu pārbaudēs savu bijušā karavīru stāvokli nepieminēt." Ar šo arī savu un ģimenes “Dievputniņu” stāstu esmu nobeidzis, lai gan daudz kas ir palicis nepieminēts. Maz esmu rakstījis par mūsu Augsburgas Ausekļa ģimnāziju, bet toties fotogrāfiju klāstā var atrast daudz par skolu, skolotājiem un skolniekiem. Esam izdevuši atmiņu grāmatu par skolas laikiem, sauktu “Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs"."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1890

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Marģers Cubīns

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Augsburga (Augsburg)

Vieta:

Hohfelde (Augsburga) (Hohfelda, Hochfelda; Hochfeld, Augsburg)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1044619
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes