LV | EN
Nosaukums (latviešu):
Dzintaru ģimene
Oriģināla radīšanas datums:
1946-09-01
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija


Metadati

Nosaukums (latviešu):
Dzintaru ģimene
Oriģināla radīšanas datums:
1946-09-01
Fiziskais raksturojums (latviešu):
1 fotogrāfija
Temats:
Fotogrāfijas
Temats:
Ģimenes
Temats:
Celtnes
Temats:
Pagalmi
Temats:
Latviešu diaspora
Temats:
Latvieši -- Vācija
Temats:
Bēgļu nometnes -- Vācija
Ģeogrāfiskais nosaukums:
Vācija
Anotācija (latviešu):
Dzintaru ģimene ar bērnu ratiņos Grēvenes nometnē (angļu zonā). Māte un tēvs ir pietupušies pie 2 mēnešus vecā dēla bērnu ratiņiem. Kreisajā pusē ir ķieģeļu ēkas siena, durvis un lūka uz pagraba logu. Ratiņos guļ: Valdis Dzintars. Aiz ratiņiem pietupušies, no kreisās: Rīda Dzintara un Paulis Dzintars. Par šo gadījumu Oļģerts Gunārs Orleāns stāsta: "Mana vecākā māsa ar vīru, bijušo latviešu leģionāru, dzīvoja Grēvenes DP nometnē, angļu zonā. Mana māte pārvarēja daudz grūtību, lai iegūtu ceļošanas atļauju, apmeklēt savu mazdēlu un tā palīdzēt jaunajai mātei kopt mazo puišeli."
Vispārīgās piezīmes (latviešu):
Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Biju 12 gadu vecs, kad 1944. gada 28. septembrī kopā ar vecākiem Jāni un Zoju un māsu Irēni pametu mūsu vasaras mājas "Rožkalnus” skaistā Gaujas lejā netālu no Siguldas. Bija pēdējais laiks, jo varējām jau dzirdēt tuvojošās frontes trokšņus. Vācu karaspēks atkāpās par visiem galveniem lielceļiem, tamdēļ bēgļu kolonnas uz Rīgu novirzīja uz smilšainiem sānceļiem gar Gauju. Pazīdami apvidu, triju dienu laikā mēs tomēr kaut kā aizkūlāmies līdz Rīgai un sasniedzām mūsu mājas Āgenskalnā, Meža ielā 4-15. Brālis Juris (17), kurš bija iesaukts Latviešu Leģionā augusta sākumā, bija jau kaut kur Čehoslovākijā un vēlāk, 1944. g. janvārī, krita Padomju Savienības armijas gūstā; pēc gūsta viņš atgriezās Latvijā, kur mira 35 gadu vecumā. Savukārt, mana vecākā, jau pieaugušā māsa Ariadne evakuējās uz Poliju. 1944. gada 3. oktobrī, tas ir, tikai 10 dienas pirms Rīgas krišanas Padomju Savienības rokās, kad bijām pārdevuši savu zirgu un divas govis, mēs ar savām mantiņām kāpām vācu armijas transporta kuģī "Donau". Bija drūms un lietains rudens vakars, kad kuģis tumsā atstāja Rīgas ostu. Atejot no krasta un virzoties pa Daugavas grīvu uz leju, uz kuģa klāja atskanēja skaists patriotisku dziesmu klāsts, kurš padarīja šķiršanos no dzimtenes mazliet panesamāku. Izrādījās, bēgļu starpā bija Rīgas Radiofona koris "Tēvija". Pēc divām dienām ieradāmies Gottenhafenā (tagad Gdyn), Polijā. Ostā mūs sagaidīja vilcieni, kas veda bēgļus ar visu bagāžu tālāk iekšzemē, caur Poliju uz Minheni. Vilcienā pavadījām četras dienas ar pirmo piestāju Pozenē, kur mums izsniedza karstu zupu. Pēc tam caur Drēzdeni, Kemnicu, Cvikavu, Nirenbergu un Rēgensburgu traucāmies uz dienvidiem. Beidzot piektās dienas rītā nonācām "Dachau-Rotschweige" bēgļu tranzīta nometnē pie Minhenes. 1944. gada 17. novembrī mūsu ģimene, kopā ar grupu citu latviešu, tika pārvietota no Dahavas uz munīcijas fabrikas darba nometni: Muna-Strass pie Neu Ulmas. Muna-Strass nometnē piedzīvojām vairākus netiešus uzlidojumus, bet 1945. g. 11. aprīlī Muna smagi cieta no tieša uzbrukuma. Pēc tam tās pārvalde visus brīvprātīgos un spaidu strādniekus, kā arī vācu darba dienesta piederīgos atlaida. Mums laimējās atrast pajumti pie labiem vāciešiem trīs km attālajā nelielajā Silheima's ciemā. Tur, 1945. gada 8. maijā, mēs sagaidījām Otrā Pasaules kaŗa beigas (nu jau Amerikāņu zonā) tieši manas mātes dzimšanas dienā. Pēc tam pagāja vēl trīs mēneši, kamēr mēs atkal nokļuvām bēgļu, t. i. DP (displaced persons), nometnē Kleinkecā un Apvienoto Nāciju bēgļu aprūpes organizācijas -- UNRRA’s -- gādībā. Kleinkecas DP nometnē Orleānu ģimene ievācās 1945. gada 16. augustā un tur nodzīvoja līdz 1950. gada februāra beigām, kad nometni likvidēja. Vienu daļu no mums pārcēla uz Memmingenas Latviešu Nometni -- Fliegerhorst, bet otru uz Leipheimu, bijušo nelielo vācu gaisa spēku bāzi autobāna malā. Nodzīvojis pāris nedēļas Memmingenā,18 gadu vecumā es iestājos melno – Amerikāņu armijas darba -- rotā, Manheimā : [7566 Labor Service Co. (Dump Truck)], kur nostrādāju piecus gadus -- līdz 1956. g. maijam. Jaunākā māsa Irēne 1948. gadā izceļoja uz Kanādu, bet vecākā -- Ariadne, kuŗa bija salaulājusies 1944. g. Ziemsvētkos ar leģionāru Pauli Dzintaru, laimīgā kārtā, atrada viņu tūliņ pēc kaŗa beigām Ziemeļvācijā. Līdz izceļošanai uz ASV 1951. gadā viņi abi kopā ar dēlēnu Valdi pavadīja savus dīpīšu gadus angļu zonā -- Grēvenē un Libeckā. Es apprecējos, vēl Vācijā esot, un kopā ar sievu arī pievienojos viņiem 1956. gadā. Mūsu vecāki Jānis un Zoja Orleāni ieceļoja ASV 1958. gadā. Tai laika mēs bijām apmetušies Dzintaru ģimenes tuvumā – Dienviddakotā, izņemot māsu Irēni, kuŗa kopā ar vīru palika uz dzīvi Kanādā."
Oriģināla turētājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla novietojuma kods:
LPplgD2022.2040
Pieder kolekcijai:
Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)
Izcelsme:
Oļģerts Gunārs Orleāns
Izveidošanas datums:
14.06.2022
Labošanas datums:
02.11.2022
APLIS autortiesību statuss:
Nav definēts APLIS autortiesību statuss
APLIS piekļuves tiesības:
Nav definētas APLIS piekļuves tiesības
APLIS tiesību paziņojums:
Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums
APLIS piekļuves paziņojums:
Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija
URI:
https://dom.lndb.lv/data/obj/1044871
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes

Nosaukums Apraksts Izmērs Hash Piekļuves statuss
1. file_Access file_Access 325.64 KB e4e1859ac6ebe4c23e8683534a74cb0a Lejupielādēt Atvērt

Lūdzu uzgaidiet