Nosaukums (latviešu):

Fišbahas un Valkas nometņu katoļu draudze

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Fišbahas un Valkas nometņu katoļu draudze

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Celtnes

Temats:

Pagalmi

Temats:

Ticība

Temats:

Katoļi

Temats:

Baznīcu ēkas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Fišbahas un Valkas nometņu katoļu draudze pie baznīcas Fišbahas nometnē (amerikāņu zonā). Liela cilvēku grupa vairākās rindās; priekšā bērni sēž uz zemes. Fonā ir baznīcas baraka ar torni un diviem krustiem. Otrajā rindā, no kreisās: otrā Maija Čizevska, trešā Regīna Čizevska, piektā Romualda Kriškijāne, sestā ? Ozola, devītā Paulīne Dzene (pr. Zadvinska), desmitā Marija Bleidere. Trešajā rindā, no kreisās: otrais Henriks Sinkēvičs, trešā Antonija Sinkēviša, ceturtā Veronika Dzene, astotais Juris Pudāns (prāvests), devītais Leons Rumaks, desmitais Jānis Velde. Ceturtajā rindā, no kreisās: 2. Paulīne Zalāne, 5. Pēteris Mozulis, 9. Juris Kriškijāns, 11. Veronika Bičkovska, 12. Eduards Bacāns. Pēdējā rindā, otrais no kreisās: Vitālijs Tarbunas; pēdējā rindā, trešais no labās: Zigfrīds Zadvinskis.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Mūsu ģimene, vecāki Antons un Veronika Dzeņi, vecākā māsa Antonija un es, Latvijā dzīvojām Varkavas pagasta Piliškos, Daugavpils apriņķī. Vecākiem piederēja lauku saimniecība. Tēvs bija sabiedrisks darbinieks, grāmatu mīļotājs un krājējs, darbojās pagasta pašvaldībā, bija pagasta vecākais. Pēc Zaķīšu pamatskolas beigšanas es turpināju izglītību Daugavpils ģimnāzijā līdz 1944. gada pavasarim. Mūsu ģimenes bēgļu gaitas sākās 1944. gada 24. jūlijā. Nākošos trīs mēnešus ceļojām par Latviju rietumu virzienā, šur un tur apstājoties, palīdzot zemniekiem ievākt ražu un cerot uz drīzu atgriešanos atpakaļ mājās. Oktobra vidū ieradāmies Liepājā, un 29. oktobrī vācu kravas kuģis "Minu Horn" aizveda mūs uz Dancigu. No Dancigas ar vilcienu braucām caur Ostravu (Polijā) uz Lamsdorfa ciema caurlaides nometni. Lai gan jau bija auksts rudens laiks, mūs nometināja teltīs, un pēc pāris nedēļām sāka izsūtīt uz dažādām darba vietām Vācijā. Mūsu ģimeni kopā ar palielu latviešu bēgļu grupu nozīmēja darbam Drezdenes pilsētā. No Drezdenes vīriešus, ieskaitot tēvu, aizsūtīja darbā uz Kolkbergas akmeņu raktuvēm, kas atrodas Drezdenes tuvumā. Sievietes un bērnus ievietoja Seidnitz nometnē, kur dzīvoja dažādu tautību bēgļi – strādnieki. Mūsu darbs bija Boika (bijušā Zeiss Ikon) fabrikā, kur ražoja sīkas metāla daļas lidmašīnām. Darbs nebija smags, bet strādājām 12 stundas dienā, un uzturs bija trūcīgs. Drezdene palikusi atmiņā kā ļoti skaista pilsēta ar izcilām vēsturiskām būvēm – operas namu, baznīcām un citām celtnēm. Taču 1945. gada naktī no 13. uz 14. februāri un arī vēl tajā dienā angļu bumbvedēji pilnīgi sagrāva pilsētu drupās un nogalināja 120,000 nevainīgu cilvēku, ieskaitot daudz latviešu bēgļu. Mūsu nometne bija pilsētas nomalē, fabriku rajonā, un tur nodega tikai pāris barakas, bet pašas pārdzīvojām lielo bombardēšanu. Pēc uzlidojuma nometnē bija sajukums, dzeloņdrāšu žogi bija bojāti, un nebija parastā apsardze. Pēc pāris dienām Latviešu grupa kaut kā noorganizēja braucienu uz Aussigas pilsētu Sudētijā (Čechoslovākijā), tur mūs nometināja viesnīcā" London" pilsētas centrā. Bija ļoti saspiesta dzīvošana – vienā lielā telpā apmēram 80 cilvēku, katrā šaurā divstāvu gultā pa četri cilvēki. Liekas, ka katru dienu un nakti bija uzlidojumu trauksme un atkal jāskrien uz patvertnēm. Aussigā abas ar māsu neilgu laiku strādājām nelielā metālu apstrādāšanas fabrikā, kur mēs vienā uzlidojumā, tikai pateicoties nejaušībai vai Dieva gādībai, izglābāmies no nāves. 1945. gada 8. maijā ienāca ziņas, ka Padomju Savienības karaspēks tuvojās Aussigas pilsētai. Steigā un uztraukumā sapakojām mazus saiņus, ko varējām panest, lai atkal dotos bēgļu gaitās. No Aussigas vēl izbraucām ar vilcienu, bet tas drīz apstājās (apšaudīja), un sākām kājām soļot uz rietumu pusi. Naktīs bieži gulējām ārā vai kādā šķūnī. Uz ceļiem bija daudz un dažādu tautību bēgļi un daudzās vietas amerikāņu un krievu posteņi. Tās bija neziņu un baiļu pilnas dienas. Amerikāņu sardzes vīri, nezinādami īsto stāvokli Latvijā, mūs pāris reizes aizturēja, neļāva doties uz rietumiem, jo mūsu valsts esot otrā virzienā. Pie Folkenau mūsu grupai izdevās iekļūt starp itāļu bēgļiem un turpināt gājienu uz Bavārijas pusi. Pie Koenigbergas pilsētiņas mūs atkal apturēja un ielika "lāģerī". Tur nodzīvojām dažas dienas pie ļoti trūcīga uztura. 27. maijā no šīs nometnes izbēgām un pa aplinkus ceļiem (lai izvairītos no amerikāņu sardzes) aizgājām uz Egeres nometni, kuras vadītājs bija latvietis, Prūsi. Tur palikām tikai pāris dienas, un 31. maijā tikām pāri robežai Bavārijā. Čechu robežsargi pārbaudīja dokumentus, un atļāva mums šķērsot robežu uz brīvību. Bavārijā, amerikāņu okupētā zonā, jutāmies daudz drošāk. 11. jūnijā ieradāmies Laufas pilsētā, kur apmetāmies latviešu DP nometnē un arī satikām dažas paziņas. 16. jūnijā gājām cauri sabumbotai Nirnbergas pilsētai un 18. jūnijā sasniedzām Grosshabersdorfas latviešu DP nometni, kur palikām uz dzīvošanu. 1945. gada septembrī šo nometni likvidēja, un mūs aizveda uz Nirnbergas piepilsētu Firtu (Furth), kur apmetāmies skolas telpās. 1945. gada 24. jūnijā es iestājos Fišbachas DP nometnes Kārļa Skalbes ģimnāzijas 4. klasē. Pirmajā mācības gadā es dzīvoju Fišbachas DP nometnē. Vēlāk pievienojos manai ģimenei Mercfeldas DP nometnē. 1946. gada aprīlī mana ģimene bija pārcelta uz Mercfeldas DP nometni un sešus mēnešus vēlāk, novembrī, uz kādreizējo kaŗa gūstekņu nometni "Stalag XIII", ko vēlāk latvieši nosauca par Valkas DP nometni. Netālu kaimiņos atradās Fišbachas latviešu DP nometne. Visas šīs nometnes bija Nirnbergas tuvumā. 1947. gada martā pabeidzu Fišbachas DP nometnes Kārļa Skalbes ģimnāziju un strādāju vairākus darbus Valkas DP nometnē. 1949. gadā IRO piedāvāja dažādus arodu mācības dīpīšu sagatavošanai dzīvei Amerikā. Piedalījos šūšanas kursos Šveinfurtē un kursu absolventu darbu izstādē. Skolas gados dziedāju ģimnāzijas korī un turpināju dziedāt "Dziesmu Vairogs” korī. Ko turpināju darīt arī Amerikā. 1949. gada 5. jūnijā apprecējos ar medicīnas studentu Zigfrīdu Zadvinski. Viņš studēja Vircburgas universitātē. 1949. gadā Valkas DP nometni likvidēja, un tikām pārvietoti uz Ulmu – Boelke kazarmām. Ulma atrodas skaistā vietā pie Donavas upes ar slaveno Doma katedrāli (161 m augstu torni) un citām greznām baznīcām. Es ar vīru Zigfrīdu Zadvinski izceļojām uz Ameriku 1950. gada pavasarī. Mani vecāki dabūja izceļošanas atļauju apmēram gadu vēlāk – 1951. gada janvāra beigās. Vecākiem un man ar vīru galvotāji bija Grand Havenas pilsētā Mičiganas pavalstī. Māsai ar vīru bija jāgaida līdz 1952. gada pavasarim, kad viņi varēja pievienoties mums."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.2097

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Paulīne Zadvinska (dz. Dzene)

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Fišbaha (Fischbach bei Nürnberg)

Vieta:

Fišbaha (Fišbacha; Fischbach bei Nürnberg)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1044944
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes