LV | EN
Nosaukums (latviešu):
Pieci vīrieši pie ziņojumu dēļa
Oriģināla radīšanas datums:
1948
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija


Metadati

Nosaukums (latviešu):
Pieci vīrieši pie ziņojumu dēļa
Oriģināla radīšanas datums:
1948
Fiziskais raksturojums (latviešu):
1 fotogrāfija
Temats:
Fotogrāfijas
Temats:
Strādāšana
Temats:
Militārā administrācija
Temats:
Celtnes
Temats:
Pagalmi
Temats:
Latviešu diaspora
Temats:
Latvieši -- Vācija
Temats:
Bēgļu nometnes -- Vācija
Ģeogrāfiskais nosaukums:
Vācija
Anotācija (latviešu):
Pieci šoferi no vietējās "melno" transporta vienības sēž pie koka ziņojumu staba Haunštetenes nometnē (amerikāņu zonā). Divi vīrieši sēž priekšā uz zemes, otrajā rindā trīs vīrieši sēž uz sola apkārt stabam. Uz staba ir virsraksti: "LATVIAN SECTION" un "ESTONIAN SECTION". Fonā ir vienstāvu koka barakas. Otrajā, pirmais no kreisās: Otto Liepiņš.
Vispārīgās piezīmes (latviešu):
Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Raimonds (14) ar savu māti Zelmu, tēvu Otto un brāli Gunāru (9) sāka savas likteņa gaitas no Pļaviņām kā sadalīta ģimene 1944. gada 6. augustā. Tēvs bija aizkomandēts (nezinu, kuŗa vara aizkomandēja) nezināmam laikam uz Odzienu kult labību. Mēs, pārējie, ar to, ko varējām panest, aizgājām uz Ivānu ciematu. Vācu artilērijas vienība atstāja Ivānus 4. septembrī, un tūliņ nākošā dienā mēs viņiem sekojām uz mūsu radinieku mājām Bunduļos, kuri bija tādi kā mazs māju pundurītis pļavā. No turienes varējām dzirdēt apšaudīšanos no Pļaviņu virziena. Tika stāstīts, ka Pļaviņas esot ieņēmis 130. latviešu strēlnieku korpuss. Kad 16. septembrī vācu frontes lazarešu piegādes vienība atstāja Bunduļus, mēs 17. septembrī viņiem sekojām uz mammas vecāku lauku sētu "Skudras” netālu no Kokneses. Pļaviņas okupēja 17. septembrī, un 18. septembrī tētis mūs atrada "Skudrās” un paziņoja, ka krievi jau ir Vietalvā. Tas kas notika starp Bunduļiem un Skudrām ir liels stāsts pats par sevi, bet šeit es gribu pieminēt tikai to, kas raksturo manu mammu dievišķā gaismā. Mēs bijām Skudrās, bet visas mūsu mantas bija atstātas Bunduļos. Tēvs un māte nolēma aizbraukt un atvest visu uz Skudrām. Braucot atpakaļ, viņus apturēja krievu karavīru patruļa un sākusi pratināt. Tēvs un mamma abi runāja krieviski, un mamma zaldātiņus spēja pārliecināt, ka viņi brauc "da moj” mājā. Pēc tam par aplinkus ceļiem viņi izbēga un atbrauca atpakaļ uz Skudrām. 22. septembra nakti es atceros ar emocijām. Vācu karavīri atkāpās caur Skudrām, iedami par ceļu grāvjiem, un teica, ka ienaidnieki ir mežā tikai kilometru no mums. Liepiņu ģimene arī tūlīt sekoja, braucot pa ceļu, atstājot mūsu pēdējos radiniekus. Intuitīvi es jutu, ka kaut kas vēl sāpīgāks sagaida mūs – Latvijas atstāšana. Tēva plāns bija braukt ar zirga pajūgu caur Lietuvu uz Vāciju. 29. septembrī, kad nonācām Rīgā, krievi jau bija sasnieguši Baltijas jūŗu pie Klaipēdas. Cits nekas neatlika, ka bija jāatstāj Rīga 4. oktobrī ar kuģi "Iller”, kas evakuēja vācu ievainotos karavīrus, un brīvās vietas tika piepildītas ar bēgļiem. Uzkāpjot uz kuģa, domājām, ka nu uz visiem laikiem esam tikuši brīvi no krievu briesmām, diemžēl tā izrādījās tikai tāda vientiesīga cerība, bet par to vēlāk. Tā Rīgas atstāšana bija tas liktenīgākais un nozīmīgākais mirklis mūžībā manā dzīvē. "Per aspera ad astra!" Visiem ir zināms, ka 5. oktobrī Rīgā pa ielām sāka medīt vīriešus, kas noderēja kaŗam, un deportēja uz Vāciju. 6. oktobrī 19. divīzija un latviešu leģiona štābs sāka atstāt Rīgu, un Rīga krita 13. oktobrī. Ceļš pēc atstāšanas Latviju bija šķēršļu, grūtību, dēku un traģēdiju pilns. Padomājot par to visu, vēl šodien es pats brīnos, kā mēs visu to izdzīvojām un palikām veseli un dzīvi. Aprakstīt to visu ir vajadzīga vesela grāmata. Šeit es tikai uzskaitīšu ceļa piestājas uz īsāku vai garāku laiku un dažas piezīmes par katru. No Rīgas uz Dancigu, Vācijā (tagad Gdansk, Polijā). Ieejā Dancigas līcī mūsu kuģim un diviem citiem uzbruka krievu zemūdene. Tie, kuŗi redzēja, mans brālis starp tiem, teica, ka tuvākā torpēda pagājusi māsu garam 30 metru attālumā. Toreiz Dancigas līča ieeja bija pazīstama kā "nonāvēšanas lauks” jeb angliski "killing field”. Dancigā mūsu kuģi nesagaidīja, jo bija ziņots, ka kuģis ir nogremdēts un mums visiem bija jābūt Baltijas jūŗas dibenā. Sakarā ar to mums kuģī bija jāpavada viena diennakts, kamēr atradās vieta Gotenhafenas ostā, kur kuģi ostā tika sapakoti kā sardīnes konservu kārbā. Drudžainā rosībā mēs visi tūlīt tikām ārā no kuģa un ielādēti vilcienā uz— Frankfurti pie Oderas upes. Frankfurtē mūs novietoja bēgļu caurejas nometnē, kuŗā nebija paredzēts, nedz iespējams normāli uzturēties.... Nometnes vidū vācu militārā elite bija iekārtojusi jauku biroju, kur aicināja latviešu jaunekļus brīvprātīgi pieteikties – zēnus gaisa aizsardzības izpalīgos un meitenes "blitzmedeles”. Kas pieteicās, tos jau nākošā dienā aizveda ar autobusiem. Pēc kāda laika mūs atkal ielika vilcienā, un vilciens devās uz Vācijas dienvidiem. Īsas piestājas bija Trautenau Sudētijā, Jungbuch um Klinge. No šīs vietas ar kājām bija jāiet uz "Gasthof zum Klingenstal”, kas bija restorāns priekš slēpotājiem. Vieta bija ļoti skaista un laba slēpošanai. Sasnieguši lepno māju, mēs tikām novietoti istabās ar plikām grīdām. Nākošā dienā vācieši formas tērpos smalki visus mūs apskatīja un sadalīja par grupiņām. Katra grupa tika kaut kur aizsūtīta, mēs tikām aizvesti uz – Oberallstat, Čekoslovākijā. Šeit visiem pieaugušiem bija jāstrādā gāzu masku fabrikā. Nebija nemaz daudz mēneši, kad atkal mūsu dzīve tika izārdīta. Lai gan mēs bijām skrējuši, braukuši ar kuģi un neskaitāmiem vilcieniem, tālu prom no Latvijas, vienā nākti tikām uzcelti un mudināti skriet uz vilcienu, kas drīz aties, lai tiktu ārā no krievu ielenkuma un sagūstīšanas. Bunduļi un Oberallstat vairāk kā 1000 prom, bet liktenis tas pats. Un tad, itkā ķincinājot to likteni, mūsu vilciens iebrauca Nirenbergas galvenā stacijā, kad angļu un amerikāņu bumbvedēji bija izvēlējušies pilsētu nopostīt. Te varētu rakstīt ļoti garu rakstu, bet es pieminēšu tikai dažas paša piedzīvotos notikumus. Visapkārt redzamā pilsēta tika nolīdzināta pāris stundās. Daļa no bēgļiem, ar kuŗiem es sēdēju un sarunājos vilcienā, tika aprakti dzīvi paslēpšanas grāvī pie stacijas, kur mēs visi mēģinājām glābties, bet bumba sprāga tuvāk pie viņiem kā pie manis. Gaiss bija palicis dzelteni pelēks, kad to elpoju, tas garšoja saldeni. Nezinu, vai no sprāgumiem, vai no ievainoto un līķu izgarojušām asinīm, jo nogalinātie un ievainotie bija visur, kur vien varēja redzēt. Ja, kaut ko tādu cilvēks piedzīvo vienu reizi, ir iespaids, bet ja tas ir jāpārdzīvo daudzas reizes, tad viņš arī beidzot pārvēršas par robotu vai salūzt. Bet dzīvē ir jāiet uz priekšu. Mēs gājām uz priekšu, gājām par sabumboto dzelzceļu, kamēr tikām ārā no postažas džungļiem un ieraudzījām vilcienu ar lokomotīvi uz sliedēm. Tomēr var pateikties vāciešu dzelzs dabai, kas tādā lielā haosā varēja ieturēt kaut kādu kārtību. Sakāpām vilcienā, nezinādami, kur dodamies, bet vismaz ne uz austrumiem. Pēc vairākām pieturām un pāris dienām bijām pie Kemptenes vārtiem Bavārijā. Kemptenē neļāva palikt, jo visas bēgļu vietas esot pārpildītas. Sūtīja mūs atpakaļ uz ziemeļiem, uz Lutzingenu Augsburgas apgabalā. Lutzingena netālu no Dillingenas, Bavārijā. Vilciens piestājās Dillingenā, un mums un citām bēgļu ģimenēm bija jāiet uz mūsu dzīves vietām Lutzingenā. Tas bija mazs ciems ar zemnieku mājām un lielu katoļu baznīcu ciema vidū un pāris veikaliem, bet nebija neviena ārsta. Ap ciemu bija ļoti lieli augļu dārzi. Nāca pavasaris, un mēs visi strādājām, saimnieka laukos un augļu dārzos stādot un ravējot. Vienu rītu pa ceļu uz mūsu ciemu mierīgi braucam redzam amerikāņu motorizēto vienību. Tā nu uz laukiem, prom no pilsētām, Otrais pasaules kaŗš bez viena šāviena un asins izliešanas mums bija beidzies. Apmēram divi mēneši pēc kaŗa beigām pie pilsētām sāka nodibināt bēgļu nometnes. Mums tā tuvākā nometne bija Lauingenas pilsētā pie Donavas, un tā no bēgļiem mēs kļuvām par dīpīšiem (DP = Displaced Person). Lauingena. Lauingenas DP nometne bija iekārtota Lielvācijas "Kodel & Bohm" lauksaimniecības mašīnu fabrikas kompleksā. Atskatoties un pārdomājot izliekas, ka pēkšņi visi letiņi bija palikuši enerģiski, rosīgi un zināt kāri. Paši tūlīt uzbūvēja volejbola un basketbola laukumus, iesāka teātri, kori, skautus, gaidas, skolu un auto braukšanas skolu. Pašu mācīti šoferi ar lielo smago "Citroen” mašīnu vadāja dīpīšus uz Alpiem, pilsētām, pilīm, utt. Patīkamā, daudzi sološā dzīvīte drīzi tika mainīta. Nometne tika sadalīta, viena daļa aizvesta uz Kleinkecas DP nometni un otra daļa uz Haunštetenes DP nometni pie Augsburgas, jo Lauingenas nometne bija par mazu, lai to uzturētu. Mēs nonācām Haunštetenes DP nometnē skolas gada vidū – nabaga skolnieciņi, mēs. Haunštetenes. Pie Haunštetenes DP nometnes bija Messeršmita fabrikas lidlauks. Haunštetenes DP nometne sastāvēja daļēji no skaistām ķieģeļu divstāvu mājām priekš kādreizējiem Messeršmita fabrikas priekšstrādniekiem un vadītājiem. Militārā valdība šos Lielvācijas rūpniekus bija izlikuši, un ēkas bija nodotas DP nometnei. Tad, kad nometne izpletās, nometnei arī lietoja spaidu darbinieku barakas. Haunštetenes DP nometnes centrā bija uzstādīta ziņu kioska, kur tika pievietota informācija četrās valodās (latviešu, igauņu, lietuviešu un angļu). Salīdzinot Haunšteteni ar Lauingenu, Haunštetene bija kā visas tipiskas nometnes, bet Lauingena vairāk kā skaista atvaļinājuma izbraukuma vieta, kur visi bija prieka pilni. Pienāca 1948. gads, latvieši sāka atstāt izpostīto Vāciju uz labāku dzīvi Francijā, Anglijā un citur. Gada otrā pusē atvērās iespējas izceļot uz Kanādu un Ameriku uz jaunu dzīvi un nākotni. Mums piedāvājums bija no "Villa Ridge" Ilenojas štatā, ko mēs tūlīt pieņēmām. Mani skolas biedri izklīda par visu pasauli, aizbraukdami uz Austrāliju, Angliju, Franciju, Argentīnu, Venecuēlu un Kanādu. Mēneša laikā mana dīpīša dzīves laika posms tika noslēgts. No Haunštetenes DP nometnes mūs aizveda uz Bremenhafenu un tad uz kuģi "General Sturģis”. Vāciju mēs atstājām 1949. gada 27. februārī un iebraucām New Orleanā 13. martā. Vilciens nogādāja bijušos dīpīšus uz viņu jaunām dzīves vietām jaunai, daudzi sološai, brīvai dzīvei. Tas mirklis, kad spēru pirmo soli uz zemes "Villa Ridga", ir arī vēsturisks mūža mirklis visiem maniem pēcnācējiem."
Oriģināla turētājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla novietojuma kods:
LPplgD2022.2228
Pieder kolekcijai:
Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)
Izcelsme:
Raimonds Liepiņš
Izveidošanas datums:
14.06.2022
Labošanas datums:
02.11.2022
APLIS autortiesību statuss:
Nav definēts APLIS autortiesību statuss
APLIS piekļuves tiesības:
Nav definētas APLIS piekļuves tiesības
APLIS tiesību paziņojums:
Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums
APLIS piekļuves paziņojums:
Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija
URI:
https://dom.lndb.lv/data/obj/1045160
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes

Nosaukums Apraksts Izmērs Hash Piekļuves statuss
1. file_Access file_Access 108.72 KB 5bf6b0e044dafd128cedc0a1fca0e579 Lejupielādēt Atvērt

Lūdzu uzgaidiet