Nosaukums (latviešu):

Jauniešu iesvētības

Oriģināla radīšanas datums:

1949-05-15

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Jauniešu iesvētības

Oriģināla radīšanas datums:

1949-05-15

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Ticība

Temats:

Baznīcu ēkas

Temats:

Rituāli un ceremonijas

Temats:

Konfirmācija

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Prāvests ? Birznieks iesvēta jauniešus Hānavas Kesselstadtes baznīcā (amerikāņu zonā). Jaunieši gaišās kleitās un uzvalkos, ar mugurām pret fotogrāfu, stāv pie altāra, viņu priekšā stāv mācītājs amata tērpā. Priekšplānā ir krēslu rindas ar apmeklētājiem. Skats no augšas. Pie altāra stāvošās jaunietes gaišās kleitās, no kreisās: Rasma Ruļikova, Rūta Ruļikova (pr. Beķere), Rasma Balode, Mirjama Krūmiņa, Ilze Viļuma un Mirdza Zvaigzne.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: Mūsu ģimene, vecāki Irma un Voldemārs Ruļikovi un māsa Rasma, izbraucām no Latvijas 1945. gada 1. janvārī. Līdz tam laikam slēpāmies Kurzemes lauku mājās, bridām pa māliem, ēdām aukstu jēra gaļu un dzērām novārītas ozola mizas viru. Doma bija vēl atgriezties. Kuģi Liepājā pielādēja ar zirgiem, un mēs, visi bēgļi, gulējām pie tiem. Tā nonācām Dancigā. Tikām uzskatīti par nevēlamiem cilvēkiem, un tā arī pēc pāris bēgļu nometnēm mūs nosūtīja uz Felteni pie Berlīnes, kur nometnei bija apkārt dzeloņdrāšu žogs. Tēvam bija jāstrādā lidmašīnu rūpniecībā. Rasma saslima ar difteriju, un viņu ar māti ielika karantīnā kādā citā vietā. Mums katram bija līdzi mugursoma ar drēbēm un mātei mazs koferītis ar zālēm – tā arī viņa toreiz izglāba manu māsu, jo Rasma bija jau tuvu miršanai. Sekas no slimības māsai bija visu mūžu, un tā arī viņa nomira 1999. gada 3. martā ar sirds problēmām, kuŗas iemantoja toreiz bēgļu gaitās Berlīnē. Feltenes nometnē bija arī kādas 50 latviešu leģiona karavīru sievas ar maziem bērniem. Daļa no šiem karavīriem bija ierauti vācu armijā. Mūsu māte, kad atgriezās no karantīnas, dabūja atļauju braukt uz Berlīni, kur viņa cīnījās ar vācu valdību pret netaisnībām, kas tika nodarītas leģionāru ģimenēm. Bijām lielās bailēs, vai māte no turienes atgriezīsies. Māte atgriezās un bija ieguvusi atļauju mums visiem atstāt Felteni. Rītā, kad pēc nometnes atstāšanas bijām jau vilcienā, nāca gaisa uzlidojums, un nometne pazuda liesmās. Nonācām Tīringā Cella-Melis (Zella-Mehlis) pilsētiņā, kur dzīvojām mazā kalnu mājiņā līdz tai dienai pēc kaŗa, kad uzzinājām, ka šī Vācijas daļa atdota krieviem. Tad nu paņēmām ceļa kūjas un kājām soļojām pretim brīvībai. Amerikāņu transporta mašīnas mūs un vēl kādus 20 latviešus paņēma, aizveda uz staciju, uzlādēja uz ogļu vagoniem un šoreiz ceļa mērķis bija Hanavas DP nometne. Nometnē nonākuši, mēs un pārējie 20 ieguvām telpas bijušā vācu karavīru cietumā. (Latvieši, kas dzīvoja nometnes 1. ēkā, dzīvoja kādreizējā cietuma ēkā.) Bija liela tīrīšana, mēbeļu meklēšana u.t.t. Logi bija mazi, restes priekšā, bet jutāmies labi brīvībā. Māte tūliņ sāka domāt par skolas dibināšanu. Tā arī notika. 1945. gada rudenī atsāku pamatskolu. Pēc pamatskolas beigšanas sāku iet ģimnāzijā un nogāju tur divas pirmās klases. Tā kā mana draudzene bija Rūta Bišentropa, mūs sauca par Rūtām kvadrātā. Mācījāmies kārtīgi, bet galvas bija pilnas ar visādiem "stiķiem", kā, piemēram: reiz nebijām sagatavojušas ķīmijas stundu un tad nolēmām "piesist vadziņu", un noslēpāmies skolas aizmugurē aiz malkas grēdas – tikai nepadomājām, ka klases logi otra stāvā iziet uz sētas pusi un skolotājs labi varēja redzēt, ka mēs tur tik "gudri" tupējām. Labi, ka viņš par to pateica mums, bet nevis vecākiem, jo tad gan būtu bijušas "ziepes"!!! Turpināju baleta stundas, ko jau sāku Latvijā mazā vecumā un kuŗas mani mācīja Beatrise Vīgnere, atbraukusi no Frankfurtes. Patika arī sportot, un tā arī es piedalījos meža gar gabalu skrējienos un stafetē. Treneri bija Spruzeniece un Skrastiņš. Braucām arī slēpot uz Berchtesgadenu. Ļoti iecienīti bija arī vācu tautības deju skolotāji, un deju stundu dalībnieki "valcēja un šīberēja". Spēlēju teātri un dejoju tautas dejas. Dzīve manā vecumā ritēja vienās aktivitātēs līdz aizbraukšanai uz Bucbachu (Butzbach) un tālāk uz Ameriku. Amerikā nonācām Teksasā. Vecāki un es strādājām kādā lauku saimniecībā. Mans darbs bija kaplēt kokvilnas laukus 12 stundas dienā, un kur tad vēl tās čūskas! Biju vienā panikā. Tēvam no lielā karstuma iesākās kājas vēnu problēma. Ārsti Skaidrīte un Olģerts Federi, ar kuriem bijām iepazinušies, dzīvojot Hanavas "cietumā", atsauca māti un tēvu uz Mineapoli. Paliku Teksasā pie kādas ģimenes, lai pabeigtu ģimnāziju – tas bija Kliftonas (Clifton) pilsētā. Pēc ģimnāzijas beigšanas atbraucu uz Mineapoli un sāku studēt Minesotas universitātē."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.2317.1

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Rūta Beķere (dz. Ruļikova)

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Hānava (Hanau)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1045327
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes