Nosaukums (latviešu):

Virtuves strādnieki

Oriģināla radīšanas datums:

1950

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Virtuves strādnieki

Oriģināla radīšanas datums:

1950

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Strādāšana

Temats:

Iedzīvotāju migrācija

Temats:

Ikdienas dzīve

Temats:

Gastronomija

Temats:

Pārtika

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Virtuves strādnieki Falingbosteles nometnē (angļu zonā). Priekšā stāv sievietes, aizmugurē puisis un vīrieši. Priekšplānā kreisajā pusē ir liels, slēgts katls. Fonā ir virtuves iekārtojums, tostarp krēsls, galds pie loga labajā pusē. Pirmajā rindā, pirmā no kreisās: Milda Veidis. Otrajā rindā, pirmais no kreisās: Jānis Veidis.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāju rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Sarma Gertners (dz. Veidis). Oktobrī, 1944. g., Andrejs Veidis ar sievu Mildu, jaunāko meitu Sarmu (17 g. v.) un diviem maziem dēliem (Miķeli, 5 g. v., un Jāni, 4 g. v.) izbrauca no Liepājas uz Vāciju. Tad visa ģimene pavadīja pāris nedēļas Gotenhafenas caurlaides nometnē un pēc tam nodzīvoja privātās mājās Mollenfeldē. 1945. gada rudenī Sarma Veidis devās viena pati dzīvot “Heiligen Geist” nometnē Lībekā, kur viņa iestājās Lībekas ģimnāzijā. ("'Heiligen Geist' bija ļoti maza nometne – tikai pāris barakas. Mūsu baraka bija viena liela, kopēja telpa ar divstāvu "nāriņām" gar sienām un mazu apsildāmo krāsniņu vidū. Otra baraka, kur dzīvoja mana pamatskolas laiku skolas biedrene Vēriņa, bija sadalīta atsevišķās istabiņās. Nometnes lielajā koptelpā mācīties un sagatavot skolas uzdevumus bija pilnīgi neispējami. Mēs ar Veriņu cēlāmies agri no rīta kopā ar pavāriem, un gājām unz virtuve gatavot skolas darbus.") "Kamēr biju Lībekā skolā un tāpat vēlāk, sarakstījāmies (ar vecākiem) ļoti regulāri. Manam tētim bērnu izglītība bija ļoti svarīga, jo viņš savā dzīvē bija mācījies, ka materiālā mantība ir ļoti nepastāvīgs jēdziens... Skolas un universitātes brīvdienas pavadīju pie vecākiem. Brīvdienas gan bija ļoti īsas, jo abas mācību iestādes mēģināja pēc iespējas īsā laikā ļaut studentiem iegūt iespējami vairāk zināšanas." "Mani Lībekas skolas gadi bija vēl skaistāki un jautrāki nekā skolas laiks Jūrmalā. Lībekas ģimnāzija bija labi nostādīta, un skolotājiem bija augstas prasības. Salīdzinot ar mūsu skolas gadiem Latvijā, Lībekas ģimnāzistiem bija lielas priekšrocības – mums nebija šķiru un kāŗtu starpības, mēs visi bijām vienādi nabagi. Ne lāga, ko mugurā vilkt, ne lāga, ko ēst, bet mēs dzīvojām pēc principa: "bet vai tādēļ raudāja? – dziedāja, cik jaudāja!" Mūsu klasē bija 13 meitenes un 13 zēni. Puišu lielākā daļa nāca – tā sacīt – kara zābakos. Latviešu valodu mums pasniedza rakstnieks un kritiķis Jānis Rudzītis. Viņš bija ļoti labs un stingrs skolotājs. Reiz viņš vienam no mūsu lielajiem, staltajiem puišiem prasa: "Vai varat man dot kādu latviešu tautas dziesmas piemēru?" Jauneklis izstiepjas visā garumā, pieņem karavīra stāju un klāj vaļā: "Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana magonīte". Tad arī stingrā Rudzīša kunga vaigs nenoturējās nopietns. Atceros, ka mūsu angļu valodas skolotāja, Lāmas jaunkundze, bija – jādomā, ar zināmām grūtībām – izkārtojusi mūšu klases meitenēm ciemošanos pie kādas UNRRAs dāmas, lai mēs varētu trenēt savas angļu valodas zināšanas, bet – cik atminu – mums, meitenēm, bija kauns un neērti, un mēs sēdējām klusa kā pelītes." "Uz manām iesvētībām uz Lībeku ciemā atbrauca mamma un tētis, un mazie brālīši ar visādiem labumiem, ar ko pacienāt draugus un skolas biedrus. Pēckara Vācijā Libeka bija viens no lielākajiem DP jeb Pārvietoto Personu centriem angļu okupācijas zonā ar vairākām latviešu nometnēm, un tur arī nodibinājās viena no pirmajām tā laika latviešu ģimnāzijām. Tā kā es Latvijā nebiju tikusi tālāk par trešo klasi, tad vecāki piekrita laist meitu uz Libeku skoloties." Kamēr skolojās, pārvācās uz “Mēzenes” nometni un tad uz “Mārli Štrāses” nometni. ("Kamēr gaidījām atļauju pārcelties no Lībekas DP nometnēm uz Pinnebergas nometni, kur atradās Baltijas Universitāte, es dabūju darbu par palīdzi Lībekas DP zobārstniecības kabinetā. Tur strādāja divas zobārstes, viens zobārsts, viens vai divi zobu tehniķi un vairākas asistentes. Mums bija tikai kājminamais urbis, un mana kāja bija tā, kas šo mašīnu darbināja. Strādāju, galvenokāŗt, pie Dr Lediņa kundzes, kas, manuprāt, bija ļoti laba zobārste.") 1948. gadā sāka studēt zobārstniecības fakultātē Baltijas Universitātē Pinnebergā, kur apprecējās ar Valdi Gertneru 15/05/1949. "Kaut gan mēs ar Valdi apprecējāmies, vēl studenti būdami, mūsu kāzas notika Bevernas nometnē, kur dzīvoja un strādāja mani vecāki. Mamma, mana mūžam saimnieciskā un gādīgā mamma, bija sagādājusi izpletņu zīdu kāzu kleitai, sacepusi un savārījusi kāzu mielastam, un tētis bija no cukurbietēm un ogu sīrupiem izbrūvējis ļoti efektīgus liķierus. Tētis savā apsveikuma runā stāstīja, ka Ieva bijusi Ādamam vajadzīga ne tikai, lai izvestu viņu no Paradīzes, bet arī, lai mācītu viņam saskatīt skaistumu Dieva radītajā pasaulē." "Pinnebergā pār zobārstniecības fakultāti valdīja Dr. Raimonda. Viņa bija vienreizēji laba gan kā lektore, gan kā praktiska zobārste, un viņa arī bija vienreizēja personība. Dr. Raimonda bija tā, kas, Baltijas universitātei likvidējoties, lika pie sirds nepamest studijas pusratā. Viņa arī man ieteica pievienoties kādai no jaundibinātajām studenšu koprorācijām (solis, kuru es nekad neesmu nožēlojusi). Pinnebergā korporācijas atjaunoja darbību, un jaunas korporacijas tika dibinātas. Valdis iestājās Korp! Gersicania un es Korp! Zinta." "Un tā ar sabiedrisko un korporāciju dzīvi, deju stundām un ballēm dzīve (Pinnebergas nometnē) sita augstu vilni. Brīvajā laikā bija tomēr jāiet uz lekcijām (atminos, ka pēc kādas fukšu balles nācām mājā jau lielā gaismā un taisnā ceļā uz lekcijām) un jāliek eksāmeni arī. Taču toreiz tas viss bija iespējams. Mēs dzīvojām sešas meitenes vienā paprāvā bēniņu istabā, un galvas mums vienmēr bija pilnas ar visādām ēverģēlībām." "Kad Baltijas Universitāti likvidēja, bijām pabeiguši trešo semestri. Lai iespējami īsā laikā varētu vairāk apgūt, universitāte, tāpat kā Libekas ģimnāzija, darbojās ar ļoti īsiem brīvdienu pāŗtraukumiem." 1949 g., kad Universitāte likvidējās, Gertneru pāris izvēlējās vākties uz Zengvardenes nometni pie Sarmas ģimenes. 1949. g. bija pārcelti uz Volterdingenes nometni. 1950. g. Fallingbosteles nometnē, kur atkal pievienojās Sarmas Ģimenei. 1950. g. jūnijā – jūlijā Delmenhorstas nometnē. Izbrauca no Bremerhafenas uz Austrāliju 1950. g. jūlijā vai augustā. "Volterdingenē mēs pirmajā brīdī bijām ļoti priecīgi, jo mums ierādīja pašiem savu mazu istabiņu, bet naktī pamostamies – kaut kas tā kā nebūtu kārtībā – vai slikti sapņi, jeb vai kaut kas tiešām rāpo un lien pa gultu?! Uzdedzam gaismu, un ak vai! Visa siena gultai blakus kust un it kā viļņojas! Blaktis!!! Es līdz tam laikam savā mūžā vēl dzīvu (ne arī beigtu) blakti nebiju redzējusi. Volterdingene nebija mums laimīga vieta. Bija ziema un auksts, un koka barakas istabiņā siltums negribēja nemaz turēties. Nometnes tuvumā bija daudz mežu; gājām lasīt žagarus, bet mēs jau diemžēl nebijām vienīgie, kam vajadzēja kurināmo. Arī pārtikas devas nebija nekādas spožās. No vācu zemniekiem varējām nopirkt kāpostus, tā mums katru dienu vismaz vienā ēdiena reizē bija ūdenī vārīti kāposti, kuriem, ja labi laimējās, bija “piešpricēta” kāda tējkarote tomātu mērces. Valdis daudz un smagi slimoja; laikam ķermenis bija tiktāl novājināts, ka nespēja nekādiem uzbrukumiem vairs daudz pretoties. Nolēmām, ka pieteiksimies prom braukšanai uz pirmo zemi, kas ņems mūs pretī. Tie – laimīgā kārtā – bija Austrālijas pārstāvji, kas ieradās nometnē meklēt savai zemei melnstrādniekus." "Nākošā "pieturas vieta" bija Falingbosteles nometne, kur bija dažādās komisijas, kas atšķiroja, kurš Austrālijai derīgs, kurš nederīgs. Mamma te strādāja kā virtuves pārraudze, bet mums no tā neviens lieks kumoss neatkrita. Es strādāju par aptīrītāju, Valdis strādāja Austrālijas veselības pāŗbaudes komisijā par mašīnrakstītāju, tētis – man šķiet – skolā. Fallingbosteles nometnē mums bija jānodzīvo diezgan ilgi, jo ārstu komisija nebija apmierināta ar vecāku veselības stāvokli... Nedēļas nogalēs mēs ar Valdi un vēl kādi pieci, seši puiši noīrējām divriteņus un braukājām, apskatīdami apkārtni. Tas atkal bija skaists laiks." Valdis Gertners. Decembrī, 1945. g., Valdis izmuka no vācu kara slimnīcas Heiligen Hāfenā. 1945. g. – 1948. g. Lībekā, “Valderzē” nometnē. 1948. gadā sāka studēt Baltu filoloģiju Baltijas Universitātē Pinnebergā, kur apprecējās ar Sarmu Veidi 15/05/1949. Tālāk viņa biogrāfija sakrīt ar Sarmas Gertneres (augšā). "Mārīte Arāja-Roze mani izveda no vācu karavīru slimnīcas Heiligen Hāfenā 1945. gada decembrī... jo bijām skolas biedri Liepājas pilsētas ģimnāzijā un abi dziedājām gan skolas, gan baznīcas koros... Ziemassvētkus jau svinējām Lībekā. Pēc Ziemassvētkiem sāku skolas gaitas Lībekas latviešu ģimnāzijā... Dzīvoju pie Arāju ģimenes, kas mani bija tā kā "adoptējuši'." "Jau ģimnāzijas laikā sāku avīžnieka gaitas Libekas latviešu avīzītē – "Informācijas Biļetens" redaktors bija Viktors Neimanis, "Latvju Sports" redaktors bija Alfreds Sparinskis, saukts Sparīgais. Strādāju arī mācītāja Jāzepa Urdzes vadītajā garīgajā žurnālā "Dzirkstele"... šais izdevumos strādāju gan par korektoru, gan par mašīnrakstītāju, gan par reportieri." "Mūsu nākošā dzīvesvieta bija Pinneberga pie Hamburgas, kur vācu lidotāju kazarmās bija Baltijas Universitāte (1946 – 1949). Vienā ēkā bija lekciju telpas, bet studenti dzīvoja apmēram pa seši līdz divpadsmit vienā istabā. Pinnebergas laiks – nepilni divi gadi – bija produktīvs un labi izmantots. Bija iespēja pulcēties, priecāties un precēties, ko daudzi arī izdarīja. Blakus studijām Baltijas Universitātē Pinebergā es sāku strādāt studentu padomē par preses referentu un arī žurnāla redaktoru. Braucu uz dažādām konferencēm un saietiem, kur bija iespēja satikt citus žurnālistus un mūsu rakstniekus." "Pinnebergā nodibinājās 3 studentu un 2 studenšu korporācijas. (Korporāciju ideju atbalstīja arī daudzi no mūsu profesoriem.) Korporācija jauno locekli skoloja un audzināja savās tradīcijās. Katru nedēļu notika mācību stundas – kā uzvesties sabiedrībā, būt vienmēr “džentelmenim”, negarlaikot dāmas, sarunu mākslā u.t.t. Notika deju un paukošanās stundas. Katram jaunam korporelim bija jāiztur eksāmens paukošanā. Paukošanās rīkus un “takelāžu” pirkām un arī gatavojām paši. Tā kā korporāciju ideja jau bija gadsimtus pazīstama Vācijā, tad arī vācu korporācijas, kas Hitlera laikā bija slēgtas un nogājušas pagrīdē, mums daudz palīdzēja ar paukošanās rīku (rapieru un citu mantu) iegādi. Mēs sazinājāmies ar vācu meistariem, kas mums šuva deķeļus un gatavoja krāsu lentas, jo visās korporācijās tolaik bija liels kopības gars. Katra korporācija rīkoja savus internos konventus (sanāksmes), bet apmēram reizi gadā rīkoja tā saucamo tautu komeršu, kurā piedalījās visas trīs Pinnebergā dibinātās korporācijas ar viesiem no korporācijām, kas bija dibinātas Latvijā. Korporācijas bija ļoti nacionālas organizācijas, kas gadu gaitā izaudzināja daudz krietnu latviešu." "Krēsli un galdi mūsu nometnēs bija visumā retums, taču nometņu iekārtā un apgādē valdīja liela dažādība. Dzīvošana bija visai primitīva. Ēdienu saņēmām no kopvirtuves, parasti kaut kāda zupa pusdienā, rītos un vakaros maize ar minimālām piedevām – nedaudz margarīna, mākslīgais medus, bieži vecs siers un tamlīdzīgi." Par Zuikas vīru kori: Sarma Gertners (dz. Veidis): "Mēs piedalījāmies dažādās ārpusskolas (Lībekas ģimnāzijas) aktivitātēs – Valdim bija Roberta Zuika vīru koris. Ar Zuikas vīru kori mēs braucām uz Eslingenas dziesmu svētkiem. Tolaik nevarēja vis tik viegli braukāt no vienas okupācijas zonas uz otru. Korim bija izgādāta atļauja braukšanai uz amerikāņu zonu, bet kā man izdevās tikt iekšā vīru korī, to es vairs neatminu (varbūt balss lūzums), atceros tikai to, ka tas bija viens traki interesants ceļojums." Valdis Gertners: "Zuikas vīru koris toreiz – no aptuveni 1946. g. līdz 1948. g. – būtu droši varējis stāties blakus Prezīdija konventu vīru korim. Panākumu iemesls – lielākā daļa koristu, apmēram divdesmit vīru, dzīvoja kopā vienā lielā telpā, un mēģinājumi nereti sākās jau agrā rīta stundā pēc pāŗis koristu pamošanās, jo telpas kaktā bija arī klavieres. Vēlāk diriģentam dziesmas bija tikai jānoslīpē. Lībekā dzīvoja komponisti Jāzeps Vītols, Jānis Kalniņš un Viktors Baštiks, kas pats arī dziedāja korī. Un šie komponisti dažkārt palīdzēja savu dziesmu izpildījumiem atrast pareizo niansi."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.2399

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Sarma un Valdis Gertners

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1045448
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes