Nosaukums (latviešu):

Sūtnis Kārlis Zariņš apciemo nometni

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Sūtnis Kārlis Zariņš apciemo nometni

Oriģināla radīšanas datums:

1948

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Celtnes

Temats:

Pagalmi

Temats:

Slavenības

Temats:

Politiskā līdzdalība

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Latvijas Republikas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš saņem ziedus no bērniem savas vizītes laikā Centrālajā nometnē Vircburgā (amerikāņu zonā). Aizmugurē laukumā stāv liela cilvēku grupa mēteļos, uzvalkos un tautastērpos. Vizītes laikā sūtni apsveic nometnes administrācija, skolēni, skauti, gaidas un iedzīvotāji. Fonā ir redzamas kaŗa laikā sagrautas un salabotas nometnes vairākstāvu mūra dzīvojamās ēkas ar zemu, apaļu koku rindu priekšā. Priekšā, pirmais no kreisās: Kārlis Zariņš.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Rīgu atstājām 1944. gada 18. augustā – fronte tuvojās Rīgai, bija jau noticis padomju armijas uzbrukums Jelgavai, krievu tanku smailes bija jau aizsteigušās līdz pat Tukumam – bija skaidrs, ka stāvoklis ir kļuvis gaužām kritisks. Pati biju tikko beigusi ģimnāziju, bet nu likās, ka tālākie nodomi rudenī iestāties universitātē būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Mana māte Marta Līne strādāja par grāmatvedi Valsts Dzelzceļu virsvaldē, kas, protams, bija tagad padota vācu okupācijas iestādēm. Augusta sākumā darbiniekiem paziņoja, ka Virsvaldi evakuēs uz Vāciju – darbinieki līdz ar ģimenēm varēja paturēt līdzšinējo darbu, dodoties līdz uz Vāciju. Nu sekoja grūtas izšķiršanās dienas – palikt – jeb doties svešumā, nezinot, ko nesīs nākotne… Manai ģimenei gan bija skaidrs, ka otrreiz zem krievu varas nepaliksim! Lai ar jaunākais brālis bija iesaukts gaisa izpalīgos un dienēja Kurzemē. Tā nu posāmies ceļam – labā cerībā, ka kaŗš drīz beigsies un tiksim atkal mājās. Bija noteikts sapulcēties Doma laukumā jau plkst. 6-0s no rīta, pēc tam visa dzelceļu Virsvaldes grupa devāmies uz Daugavmalu, kur Pils priekšā jau gaidīja vācu transporta kuģis, vārdu tam gan vairs neatceros. Vispirms kuģis uzņēma ievainotos karavīrus – šis process vilkās gandrīz visu dienu – un mēs tikām kuģī tikai vēlā pēcpusdienā – nokarsuši, izslāpuši, noguruši no ilgās gaidīšanas karstajā augusta saulē. Pēc 2 dienu brauciena kuģis nonāca Dancigā/Gottenhafenas ostā, kur atkal sākas tas pats bezgala garais, šoreiz izkāpšanas process. Pirmo nakti pārlaidām turpat ostmalā zem klajas debess – pēc tam mūs nosūtīja uz tādu kā “uztveršanas nometni”, kur izsniedza pārtikas kartītes un personu apliecības, izgājām cauri arī “Entlausung“ atutošanas procedūrai un pēc pāris dienām nonācām Altdammā – Štetīnas pievārtē. Gaidījām, kad mūs norīkos darbā – bet dīvainā kārtā tas nenotika… Dzelzceļu Virsvalde likās, it kā būtu pazudusi… Likās, ka esam atstāti savam liktenim. Nometnes barakas tomēr bija tīras, diezgan jaunas, varējām brīvi staigāt pa pilsētiņu, laiks pieturējās saulains un silts, bet visus, protams, nomāca rūpes par mājām un Latviju. Tā samērā bezrūpīgi nodzīvojām līdz novembra vidum, kad saņēmām rīkojumu doties uz Cvikavu (Zwickau) Saksijā, netālu no Drēzdenes, kur mūs gaidīja darbs dzelzceļu darbnīcās. Tā bija paliela pilsēta, diezgan svarīgs dzelzceļu mezgls – te dabūjām izbaudīt arī pirmās nopietnās uzlidojumu briesmas. Šai sakarībā atceros, ka patvertnes bija šķirotas – vāciešiem tās bija labi izbūvētos pagrabos, Rietumeiropas strādniekiem – tādās kā zemnīcās, nostiprinātas ar smilšu maisiem, bet poļu un krievu strādniekus, arī gūstekņus, izdzina vienkārši klajā laukā nogaidīt uzlidojuma beigas. Amerikāņu karaspēks Cvikavu ieņēma 1945. gada aprīļa beigās – tur arī sagaidījām kaŗa beigas – bezgala atviegloti, ka esam izbēguši no krievu nagiem. Bet mūsu prieki bija īsi – nezinājām jau neko par okupācijas Zonām un Sabiedroto savstarpējiem darījumiem. Kad par to uzzinājām – ar steigu savācām visas vēl atlikušas mantas un nolēmām doties tālāk uz rietumiem. Šoreiz mūs neviens nekur neveda, transports bija jāgādā pašiem, kas nebūt nebija viegli izdarāms! Satiksmes vilcieni negāja… kaut kā tomēr bija jātiek līdz Bavārijas robežai, tad būtu drošībā. Bijām atkal salasījušies grupā kādi 10 cilvēki – nu jau vairs nebija nekā no oriģinālās Dzelzceļu Virsvaldes cilvēkiem, tomēr arī šiem visiem bija viens mērķis – pēc iespējas tālāk no krieviem! Laimīgā kārtā bijām atraduši kādu vācu šoferi, kas par neiedomājami lielu samaksu mūs aizveda līdz Bambergai – pirmā pilsētiņa Bavārijā. No turienes pēc vairāku dienu gaidīšanas ar vairākiem preču vilcieniem tikām līdz Vircburgai, kur dažiem no mums bija pazīstamas vācu ģimenes – tur cerējām atrast ja ne pajumti, tad vismaz kādu padomu, kur piemesties. Vircburgas stacija bija uzlidojumos totāli izpostīta – taču skats, kas mums atklājās stacijas laukumā, lika aizrauties elpai – cik tālu vien skats sniedzās – bija viens vienīgs drupu un gruvešu lauks! Bija jauks jūnija rīts – bet visur vēdīja savāda pretīgi saldena smaka. Nebija ko domāt šai postījumu laukā atrast kādu pazīstamu cilvēku – bija skaidrs, ka šos uzlidojumus nav pārdzīvojis neviens un ka tūkstošiem cilvēku guļ zem drupām māju pagrabos. Atkal sēdējām stacijas laukumā gandrīz vai bez padoma – taču kādi no mums bija laikam no amerikāņu kaŗavīriem saklausījuši, ka apm. 5 km attālumā no pilsētas esot bēgļu nometne – tad nu devāmies uz turieni. Tā bija tā sauktā Ziemeļu nometne, kur mitinājās dažādas tautības bēgļi – un nu arī mēs. Pēc pāris mēnešiem daļu no šiem bēgļiem – latviešus – pārvietoja uz Centrālo nometni, arī mani un manu māmiņu. Centrālajā DP nometnē ieradāmies kaut kad 1945. gada augusta beigās – un tā tur pavadīju veselus 4 gadus līdz pat aizbraukšanai uz ASV. Liela daļa no Vircburgas Centrālās DP nometnes bija smagi cietusi Otrā Pasaules kaŗa kaujās. Daudzi iedzīvotāji ilgu laiku dzīvoja pussagrautās ēkās. Par nometni daudz rakstījuši jau citi, gribu te tikai mazliet pieminēt par studentu grupu, kas šajos 4 gados bija ne mazāk aktīva. Jau 1945. gada rudenī sākām interesēties par studiju iespējām. Vircburga bija slavena universitātes pilsēta – šeit bija darbojies W. K. Roentgens, arī Dr. Alzheimers, kuŗš pirmais aprakstījis bēdīgi slavenās mūsdienu slimības sindromu. Vircburgas Julius Maximiliana Universitāte ierobežotā mērā sāka darboties jau 1946. janvārī, un pēc dokumentu iesniegšanas mani uzņēma Medicīnas fakultātē. Universitāte pilnā mērā atzina manu Rīgas ģimnāzijas diplomu, un pēc 2 semestru studijām es varēju jau nolikt pirmos pārbaudījumus – t.s. “Vorphysicum“, kas bija galvenokārt dabaszinātņu priekšmeti – fizika, ķīmija, zooloģija un botānika. Tālākās studijās jau pievērsāmies īstajai medicīnai – anatomijai, fizioloģijai, patoloģijai – par šiem priekšmetiem bija jānoliek grupa pārbaudījumu t.s. “Physicum“ – pēc kuŗu nolikšanas sekoja klīniskie priekšmeti un saskare ar pacientiem. Šos pārbaudījumus noliku 1948. gada aprīlī. Vēl paspēju mācīties līdz 1949. vasarai – kad jau pienāca laiks aizbraukšanai uz ASV. Pirms aizbraukšanas vēl paspēju arī apprecēties ar Arturu Skrodeli. Pavisam Vircburgas universitātes dažādās fakultātes studējuši 88 latviešu studenti. Vircburgas latviešu Studentu biedrību nodibināja 1946. gada 13. maijā, un tā pulcināja latviešu studentus sabiedriskajai dzīvei un savstarpējai palīdzībai. Biedrība ik nedēļas rīkoja vispārizglītojošus referātu vakarus, kā arī sarīkojumus līdzekļu iegūšanai un stipendijām, jo mācību nauda bija jāmaksā pašiem studentiem. Biedrība organizēti piedalījās arī visos nometnes sabiedriskajos pasākumos un svētkos. Šai laikā Vācijā studējošie bija organizējušies Latviešu Studentu Centrālajā Savienībā. Savienības IV Kongress notika 1947. gadā no 16. līdz 18. maijam Vircburgas Centrālā DP nometnē, un to rīkoja Vircburgas Studentu biedrība ar nometnes vadības atbalstu. Biedrības pārstāvji sadarbojās arī ar lietuviešu un igauņu studentu grupām, ar Internacionālo Studentu apvienību, kas sastāvēja no dažādu nāciju biedriem, tāpat arī ar Baltiešu Kristīgo Studentu un Latviešu Katoļu studentu apvienībām. Biedrības dzīve dabīgi apsīka ar nometņu likvidēšanu un biedru izceļošanu uz rietumu zemēm. Plašāki raksti par Vircburgas latviešu studentiem publicēti rakstu un atmiņu krājumā “Zelta Lāpas Gaismā“ – par rietumu zemēs studējošiem latviešiem pēc II Pasaules kaŗa. Izdevējs – ALA Latviešu Institūts 1990."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.2788.2

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Valija Skrodele (dz. Līne)

Vieta:

Amerikāņu zona

Vieta:

Vircburga (Würzburg)

Vieta:

Centrālā nometne (Vircburga) (Würzburg)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1045984
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes