Nosaukums (latviešu):

Būcēnu ģimene pie mūra ēkas

Oriģināla radīšanas datums:

1947

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Būcēnu ģimene pie mūra ēkas

Oriģināla radīšanas datums:

1947

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Ģimenes

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Būcēnu ģimene pie mūra ēkas Pinnebergas nometnē (angļu zonā). Divas sievietes un četri bērni ēkas ārpusē, vēl viena sieviete skatās pa ēkas pirmā stāva logu. Iespējams, ģimene stāv pie Otrā bloka dzīvojamās ēkas. Priekšā bērni, no kreisās: Ligita Maulica, Daumants Būcēns, Vitālijs Būcēns un Dzidra Rošāne. Aizmugurē sievietes: Vera Būcēna, Mirdza Būcēna un Līna Būcēna (logā).

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Šis stāsts balstās galvenokārt uz manas tantes Mirdzas Būcēnas stāstītā, kā arī manām atmiņām. Mūsu ģimene 1944. gada beigās sastāvēja no vecāsmātes Līnas Būcēnas, tēva māsas Mirdzas Būcēnas, mātes Veras Būcēnas un trīs bērniem – Daumanta Būcēna, Vitālija Būcēna un Dzidras Rošānes (mātes māsas meita, kas uzturējās pie mums laukos – Brocēnos, un frontes maiņas dēļ vairs netika atpakaļ pie saviem vecākiem). Mūsu bēgļu gaitu pirmsākums meklējams 1940. gada decembrī, kad čeka apcietināja manu vectēvu Teodoru Būcēnu viņa mājā Āgenskalnā un manu tēvu Pauli Būcēnu Krustpilī. Teodors Būcēns bija pensionēts valsts ierēdnis un pareizticīgo garīdznieks, kamēr mans tēvs strādāja par miertiesnesi. Abi bija aktīvi pareizticīgo baznīcā un draudzējās ar krievu monarhistiem. Tas bija viņu lielākais “grēks”. Kad Sarkanarmija nāca atpakaļ 1944. gadā, mēs devāmies bēgļu gaitās, lai glābtu dzīvību. Mani aizvaino vārds “emigranti”, ko šodien bieži lieto Latvijas prese, runājot par bēgļiem no Sarkanarmijas un čekas. Mēs nebijām emigranti, un mēs “neaizskrējām līdzi vāciešiem”. Citur nebija, kur mukt, jo mēs – tāpat kā vairums latviešu tajā laikā – uzskatījām krievus kā to sliktāko starp diviem ļaunumiem. Mēs sevi uzskatījām par politiskiem bēgļiem, un tādi arī bijām. Mēs ieradāmies Dancigā ar kuģi no Liepājas 1944. gada decembrī. No Dancigas mūs ar vilcienu aizveda uz kādu nometni Brandenburgā. Pēc mēneša mēs aizbraucām uz "Rathenow". Karš vēl nebija beidzies, un vienīgiem darba spējīgiem pieaugušajiem mūsu ģimenē – Verai un Mirdzai – bija jāstrādā munīcijas fabrikā. Tad šī nometne tika likvidēta, un Folksšturms mūs izdzina ārā un dzina kājām uz kādu citu nometni. Viņi apgājās ar mums kā ar gūstekņiem. Mēs nolēmām mukt prom. Vienu dienu, agri no rīta, mēs izlīdām no nometnes, kur bijām pavadījuši nakti, un ielīdām kādā pļavā. Folksšturms mūs nepamanīja, un visu cilvēku baru aizdzina projām – bez mums. Kad apkārt bija drošs, mēs sākām kājām virzīties uz Elbas pusi. Mēs bijām utu apsēsti un zagām kartupeļus iztikai. Pie Elbas bija vesela cilvēku jūra, kas bija sapulcējušies, lai tiktu tālāk prom no krieviem. Mēs tur salasījāmies kādi 20 latvieši, kas pārsvarā nerunāja vāciski. Tante Mirdza skaidroja kādam vācu ģenerālim, kas organizēja vācu atkāpšanos, ka mēs neesam vācieši, ka mēs nevaram palikt un ka mums jātiek pāri. Pēc sazināšanās ar amerikāņiem otrā pusē, mums deva atļauju iet pāri upei. Tilts bija saspridzināts, bet pāri bija pārliktas divas plankas ar virvēm katrā pusē. Pa šo laipu mēs pārgājām uz Tangermuende. Otrā Elbas pusē mums iedeva ēst, bet tad atkal sadzina kādā nometnē turpat netālu, un nākamajā dienā paziņoja, ka krievi nāks mūs skatīties. Mēs nolēmām, ka nevaram palikt. Agri no rīta mēs izlīdām pa caurumu žogā un izgājām uz lielceļa. Tur laimējās satikt vācieti ar zirgu un ratiem, kas mūs pret zelta gredzenu aizveda uz nākamo pilsētu, Stendahl, kur mēs atkal satikām grupiņu latviešu. Kādu laiku slapstījāmies pa mežu un zagām ko ēst. Pēc tam nokļuvām Altgargē, kur apstākļi jau uzlabojās. Amerikāņi iedeva pārtiku. Altgargē mēs nodzīvojām nepilnu gadu. Izcēlās masalu epidēmija. Tad pie mums atbrauca tēva otra māsa Lidija Maulica ar viena vācieša ratiem, kuru bija izdevies piekukuļot. Mēs atstājām nometni bez atļaujas un aizbraucām viņai līdz uz Detmoldu. Pēc Detmoldas mēs nokļuvām Pinebergā – ja nemaldos, 1947. gada sākumā. Tur no bada vairs necietām. Pinebergā nodzīvojām visilgāk, līdz 1950. gada janvārim, kad izceļojām uz Jaunzēlandi. Jaunzēlandē jau no seniem laikiem dzīvoja Lidijas Maulicas vīra māsa. Maulici aizbrauca uz Jaunzēlandi 1948. gadā, un pēc tam izsauca mūs. [1948. gada vasarā Timmendorfā] notika liela skautu nometne (džamboreja), kurā piedalījās skauti un mazskauti no vairākām DP nometnēm, arī nelatvieši. Tā atradās blakus Baltijas jūrai, kurā bija redzami divi nogrimuši vācu kuģi. Gulējām teltīs, kas lietainā laikā pilēja. Gandrīz visi zēni man bija sveši. Ar ēdienu bija knapi, un dažreiz bija jāiet gulēt izsalkušam."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.3062

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Vitālijs Būcēns

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Pinneberga (Pinneberg)

Vieta:

Pinneberga (Pineberga; Pinneberg)

Izveidošanas datums:

14.06.2022

Labošanas datums:

02.11.2022

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/1046342
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes